Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāze

No narkotiskām un psihotropām vielām atkarīgo pacientu medicīniski – psihosociālās narkoloģiskās rehabilitācijas medicīniskā tehnoloģija

I. No narkotiskām un psihotropām vielām atkarīgo pacientu medicīniski–psihosociālās narkoloģiskās rehabilitācijas konceptuālie pamati

1. Atkarība no narkotiskajām un psihotropajām vielām ietilpst starptautisko psihisko atkarību un diagnožu sistēmās ICD-10 un DSM-IV un starptautiskā slimību klasifikatora SSK diagnožu grupās F11-F19 „psihiski un uzvedības traucējumi psihoaktīvo vielu lietošanas rezultātā".

2. Atkarība no narkotiskajām un psihotropajām vielām ir bioloģiski–psiholoģiski- sociāla slimība un tās ārstēšanā un rehabilitācijā rezultātus var gūt tikai ar multidisciplināru pieeju, integrējot pacienta medicīnisko, psiholoģisko un sociālo terapiju, un jebkurai no minētajām sastāvdaļām savstarpēji atbalstot vienai otru.

3. Narkomānijas slimnieku medicīniski – psihosociālā rehabilitācija (narkoloģiskā rehabilitācija) ir terciārā sastāvdaļa narkomānijas slimnieku ārstēšanas primārajā, sekundārajā un terciārajā tīklā, notiek stacionāra tipa apstākļos un pieder pie ilgstošās aprūpes veida.

4. Daudziem narkomānijas slimniekiem par iemeslu apreibinošo vielu lietošanai ir ģimenes problēmas, pašaktualizācijas grūtības, zema pašapziņa un mīlestības trūkums.

5. Narkoloģiskā saslimšana izsauc veselu seku kompleksu:

5.1. tiek kardināli traucēti vielmaiņas procesi - kas izsauc patoloģisko tieksmi pēc narkotikām. Toksiskie efekti savukārt izsauc galvas smadzeņu darbības traucējumus un dažādu iekšējo orgānu bojājumus;
5.2. organisma imunitātes traucējumi rodas, inficējoties ar HIV un B, C grupas vīrusu hepatītiem narkotiku lietošanas laikā;
5.3. notiek personības degradācija rakstura un emocionālā sfērā, zūd daļēji vai pilnībā normālas saskarsmes attiecības ar ģimeni un sabiedrību, veidojas attiecības ar kriminālo pasauli;
5.4. tā kā narkotikas tiek lietotas jau agrā jaunībā, tiek bremzēta jaunieša ontoģenēze (orgānu sistēmu fizioloģiskā - neirālā un humorālā, garīgā attīstība).

6. Rezultātā narkoloģiskā rehabilitācija atšķiras no pārējiem rehabilitācijas veidiem, jo prasa ļoti plašu atveseļošanas metožu pielietojumu visās biopsihosociālajās jomās – medicīniskajā, ergo un ķermeniskajā terapijā, psiholoģiskajā, pedagoģiskajā, profesionālajā, tiesiskajā, sociālajā sfērā.

7. Klīniski bioloģiskā – medikamentozā un fizioloģiskā ārstēšana narkoloģiskās rehabilitācijas procesā vērsta uz pacienta atkarības un sekundāro slimību un dubultdiagnožu (komorbitāte) ārstēšanu, bet psiholoģiski - sociālā terapija uz pacienta personību, viņa iekšējo garīgo un ārējo sociālo pasauli.

II. Atkarības slimības biopsihosociālās komponentes

8. Bioloģiski – medicīniskā komponente, kura izpaužas kā:

8.1. atkarības sindroms, patoloģiska tieksme pēc narkotiskajām un psihotropajām vielām un to izraisītajām izjūtām, 100 %;
8.2. atkarība no vairākām narkotiskām vielām (dubultatkarība, komorbiditāte ),
40 – 50 %;
8.3. sekundārās abstinences parādības – daudzveidīga somatoneiroloģisku un psihisku simptomu kopa, 100%;
8.4. inficēšanās ar imūndeficīta vīrusiem (HIV) no 30 līdz 40% ;
8.5. AIDS stadija – imūndeficīta sindroms līdz 10%;
8.6. inficēšanās ar B un C hepatīta vīrusiem no 80 līdz 90%;
8.7.galvas smadzeņu bojājumi līdz 60%;
8.8. imunitātes samazināšanās līdz 80%;
8.9. sirds un asinsvadu sistēmas darbības traucējumi līdz 60%;
8.10. kaulu un muskuļu sistēmas deformācijas, novājināts organisms līdz 90%;
8.11. reģeneratīvo (ginekoloģisko, seksuālo) sistēmu disfunkcijas u.c. līdz 70%;
8.12. ādas, sēnīšu slimības līdz 50% ;

9. Psiholoģiskā komponente izpaužas kā:

9.1.atkarības sindroms, tieksme, 100%;
9.2. domāšanas un uzvedības traucējumi, 90%;
9.3. par 5 līdz 10 gadiem aizkavēta orgānu sistēmu fizioloģiski – neirālā un humorālā, garīgā attīstība, psiholoģiski - sociālā attīstība (ontoģenēze), 70%;
9.4. emocionālās sfēras deformācijas, ambivalents garastāvoklis un uzvedība, 90%;
9.5. kognitīvo (vides) uzskatu veidošanās atbilstoši narkotiku lietotāju videi, 100%;
9.6. gribasspēka zudums, neprasme apzināt un risināt psiholoģiskās problēmas, komunicēt sabiedrībā, 100%;

10. Sociālā komponente izpaužas kā:

10.1. aiziešana no sabiedrības sociālās dzīves, 60%;
10.2. attiecību deformācijas ģimenē (disfunkcionāla ģimene, hiperpaternitāte, līdzatkarība), 80%;
10.3. uzticības zaudēšana ģimenē un apkārtējā sabiedrībā, 90 %;
10.4. mācību pamešana un darba zaudēšana, 90 %;
10.5. profesijas iemaņu trūkums un neapgūšana, 95 %;
10.6. dzīves prasmju nepārvaldīšana, 70 %;
10.7. tiesību pārkāpumi un saistība ar kriminālo vidi, 100 %;

11. Minētās sastāvdaļas formē īpašu narkomānijas slimnieka medicīnisko, psiholoģisko un sociālo dzīves situāciju, un jebkurai sastāvdaļai nepieciešama sava uzmanība, mērķtiecīga iedarbība un konstruktīvs risinājums.

12. Norādīto multidisciplināro un komplicēto faktoru dēļ rehabilitācijas caurmēra ilgums ir viens gads:

12.1. viens gads ir laiks, kurš nepieciešams, lai pacients:
12.1.1. sakārtotu veselību, apzinātu un novērstu (reducētu) iegūtās personības psiholoģiskās deformācijas;
12.1.2. atgūtu vairāku gadu iekavēto psiholoģisko un sociālo atpalicību;
12.1.3. veiktu personības kognitīvo pārstrukturāciju;
12.1.4. apgūtu reālās dzīves prasmes, no jauna citā kvalitātē izveidotu attiecības ar ģimeni un sabiedrību, iegūtu darba iemaņas, iestātos darbā vai uzsāktu mācības;
12.1.5. izstrādātu noturīgu noraidošu attieksmi pret apreibinošu vielu lietošanu turpmākajā dzīvē.

13. Medicīniski – bioloģisko, psiholoģiski – psihoterapeitisko metožu un socioterapijas pasākumu īpatsvars katram konkrētam slimniekam ir dažāds, atkarībā no bioloģisko un personības psiholoģijas radikāļu vietas un lomas slimības patoģenēzē, kā arī atkarībā no to atklāšanās īpatnībām katrā ārstnieciskajā rehabilitācijas posmā un no konkrētā pacienta rehabilitācijas potenciāla.

14. Rehabilitācijas programma paredzēta pieaugušo (vecumā virs 18 gadiem) narkomānijas slimnieku – vīriešu un sieviešu rehabilitācijai.

15. Par rehabilitācijas programmu pilnībā pabeigušām tiek uzskatītas personas, kuras iesākušas strādāt vai mācīties.

III. Narkoloģiskās rehabilitācijas jēdziens. Narkoloģiskās rehabilitācijas mērķis un uzdevumi.

16. Narkoloģiskā rehabilitācija – tā ir medicīnisko, psiholoģisko, ergoterapeitisko, audzināšanas, izglītošanas, sociālo, tiesisko,dzīves un darba iemaņu apgūšanas pasākumu sistēma, kura virzīta uz slimnieku readaptāciju, resocializāciju un reintegrāciju sabiedrībā ar nosacījumu atturēties no atkarību izraisošo vielu lietošanas.

17. Rehabilitācijas process nozīmē aktīvu, pakāpenisku ,pozitīvi virzītu pacienta dzīves situācijas reorganizāciju visos tā personiskajos un sociālajos aspektos, un ievērojot reāli sasniedzamos konkrētos rezultātus.

18. Rehabilitācijas mērķis ir narkomānijas slimnieka personības un sociālā statusa formēšana vai atjaunošana atbilstoši sabiedrības sociālajām un ētiskajām normām, balstoties uz viņa intelektuālā, morāles, emocionālā, radošā, fiziskā potenciāla pamata, un, dzīvojot skaidru dzīves veidu, sasniegt stabilu, ilgstošu remisiju.

19. Rehabilitācijas uzdevumi izriet no galējā rehabilitācijas mērķa, ņemot vērā slimnieka dzīves situāciju – medicīnisko, personības psiholoģisko, sociālo, un aktīvi un ar mērķievirzi reorganizējot to. Pie tam jāņem vērā specifiskā narkoloģiskās klīnikas īpatnība, ka narkomānija ir hroniska saslimšana, tāpēc ir iespējami tās recidīvi.

20. Atsevišķos rehabilitācijas posmos var tikt pielietota pretrecidīvu medicīniskā terapija, kuras mērķis kupēt dekompensācijas parādības pēc narkotiku lietošanas pārtraukšanas.

21. Strukturētie rehabilitācijas uzdevumi ir sekojoši:

21.1. formēt slimniekam apzinātu un stabilu motivāciju uz neatgriezenisku atteikšanos no narkotiku un citu psihoaktīvo vielu lietošanas;
21.2. formēt apzinātu motivāciju uz iekļaušanos un arvien pilnīgāku piedalīšanos ārstnieciskajā rehabilitācijas programmā;
21.3. veikt ārstniecisku un psiholoģiski - psihoterapeitisku pasākumu kompleksu, lai dezaktualizētu patoloģisko tieksmi pēc psihoaktīvajām vielām, kā arī prognozētu un novērstu slimības recidīvus (specifisks narkoloģijas uzdevums);
21.4. veikt personības attīstības rezultātu un personības struktūras korekciju, pārorientējot personības attīstību uz pozitīvo dominanti un iegūstot sociālo kompetenci, funkcionējot rehabilitācijas vides ietvaros, tādējādi radot bāzi tālākai indivīda attīstībai reālās dzīves apstākļos (relatīvs nosacīti–motivējošs mērķuzdevums);
21.5. reducēt afektīvos, uzvedības, intelektuāli periferiālos darbības traucējumus, kas attīstījušies un pasliktinājušies slimības procesā (psihiatrijas, psihopatoloģijas uzdevums);
21.6. veikt pacienta somātiskā stāvokļa sanāciju, veselības nostiprināšanu uz veselīgu dzīves iemaņu apgūšanas pamata (somātiski – medicīnisks, valeoloģisks uzdevums);
21.7. slimnieka personības struktūras korekcija, kognitīvā pārstrukturācija un personības pozitīvas attīstības nodrošināšana – apgūstot aktīvas pašregulācijas iemaņas, konstruktīvu komunikāciju, veidojot adekvātu pašnovērtējumu un normatīvu vērtību hierarhiju ( psiholoģisks, personības formēšanās, psiholoģiski – pedagoģisks uzdevums);
21.8. veidot un attīstīt slimnieka sociālās funkcionēšanas līmeni, formēt vai arī atjaunot pozitīvās attiecības ar ģimeni, sabiedrību, dzīves vietu, indivīda psiholoģisko un materiālo neatkarību, vides sakarus (sociāli – funkcionāls integrēšanās uzdevums sociālā vidē);
21.9. apgūt dzīves un darba iemaņas, prasmes pastāvēt tirgus ekonomikas apstākļos kā pamatu tālākajai materiālās neatkarības attīstībai;
21.10 atjaunot mācības, kuras pamestas psihoaktīvo vielu lietošanas uzsākšanas rezultātā un apgūt moderno informācijas tehnoloģiju un komunikācijas līdzekļu pamatus kā priekšnoteikumu reintegrācijai sabiedrībā un darba vidē;
21.11. reorganizēt pacienta dzīves vidi, atjaunot attiecības ģimenē, koriģēt paziņu loku ar sociāli nozīmīgām personām, strādājot gan ar pacientu, gan sociālajām struktūrām ārpus centra, gan ar tuvākajām sociālajām aprindām;
21.12. formēt reālu dzīves perspektīvu, pamatojoties uz izglītības turpināšanu, darba uzsākšanu, psiholoģiskās un materiālās neatkarības iegūšanu;
21.13. pastāvīgi veidot un uzturēt rehabilitācijas terapeitiskajā sabiedrībā uz atveseļošanos un dzīves uzskatu pozitīvām izmaiņām orientētu vidi, kā ārstēšanos nodrošinošu faktoru.

22. Ārstnieciskajā rehabilitācijas procesā rehabilitācijas uzdevumi tiek risināti kompleksi, un katram rehabilitācijas posmam ir savi prioritārie uzdevumi.

IV. Pieaugušo narkomānijas slimnieku ārstēšanas un rehabilitācijas programmas uzbūves un īstenošanas principi

23. Rehabilitācijas pasākumiem ir medicīniski (sanācija), psiholoģiska, psihoterapeitiska, socioterapeitiska ievirze. Laikā, kad narkomānijas slimnieks atrodas rehabilitācijas programmā, notiek pacienta dinamiska biopsihosociālā stāvokļa un tā izmaiņu dinamiska novērtēšana. Savukārt pacienti apgūst iemaņas recidīvu simptomu apzināšanā un pārvarēšanā ar pašregulēšanās paņēmienu palīdzību, kā arī apgūst psiholoģiskās dekompensācijas pazīmes un prasmes to novēršanā.

24. Rehabilitācijas darbs ar narkomānijas slimniekiem var būt sekmīgs tikai tad, ja pastāvīgi ievēro virkni principiālus un kopībā savstarpēji vienotus principus. Šo principu ievērošana dod iespēju pacientam uzsākt ārstniecisko rehabilitācijas programmu, iekļauties konkrētā mērķprogrammā, atraisīt aktivitāti un prognozēt pozitīvu rehabilitācijas rezultātu:

24.1. brīvprātīga slimnieka iesaistīšanās rehabilitācijas programmā- narkomānijas slimnieks brīvprātīgi piekrīt piedalīties rehabilitācijas programmā, par ko tiek noslēgts līgums starp pacientu un rehabilitācijas institūciju. Līgumam ir organizatoriska un psihoterapeitiska loma, tas norāda pušu tiesības un pienākumus, pacienta atrašanās nosacījumus rehabilitācijas centrā, sniedzamās aprūpes apjomus, pacienta uzvedības noteikumus, kā arī iemeslus, kuru dēļ programma var tikt priekšlaicīgi pārtraukta. Pacienta neskaidras motivācijas vai postabstinences pazīmju gadījumā var noteikt pārbaudes laiku vai motivācijas režīmu līdz vienam mēnesim;
24.2. atteikšanās no narkotiku un psihoaktīvo vielu lietošanas - rehabilitācijas institūcija ir skaidrības teritorija, kurā nenotiek nekādu atkarības vielu, apdullinošu vielu, alkohola, ārsta nenozīmētu medikamentu lietošana. Minētais princips attiecas uz pacientiem, personālu, apmeklētājiem, viesiem. Rehabilitācijas institūcijā nevar atrasties personas abstinences stāvoklī. Rehabilitācijas laikā un pēc tā minētais princips attiecas uz pacientu neatkarīgi no viņa atrašanās vietas – rehabilitācijas institūcijas teritorijā vai ārpus tās;
24.3. konfidencialitāte - visi rehabilitācijas procesa dalībnieki ievēro personas tiesības par ziņu neizpaušanu par ārstēšanos un rehabilitāciju, izņemot, ja tam piekrīt pati persona, kā arī likumdošanā paredzētajos gadījumos;
24.4. rehabilitācijas procesu sistēmiskums - rehabilitācijas programma balstās uz medicīnisko, psiholoģisko, izglītojošo, audzinošo pasākumu kompleksu vienotību un koordināciju, kā arī visu ieinteresēto personu centienu integrāciju. Sistēmiskumu nodrošina vienotā komandā apvienotu dažādu profilu speciālistu saskaņoti centieni;
24.5. rehabilitācijas procesu pakāpeniskums - rehabilitācijas process ir sadalīts pakāpēs, kuru sākumā pacients risina vienkāršākus uzdevumus, pakāpeniski pārejot uz sarežģītākiem, atbilstoši galvenās rehabilitācijas programmas pakāpēm;
24.6. rehabilitācijas pasākumu pozitīva ievirze - pozitīvi orientētām darbībām ir prioritāte pret negatīvi orientētām sankcijām un sodiem. Iepriekšējo hronisko konfliktattiecību vietā ar sociālo apkārtni tiek veidota pozitīva personības ievirze. Problēmas tiek apzinātas, bet orientācija pastāv vairāk uz problēmu risinājumiem, nevis uz pašām problēmām. Kārtojot problēmu risinājumus, problēma pati atrisinās. Tas tiek sasniegts, orientējot rehabilitāciju uz personas pieņemšanu (empātiju), atbalstu, sasniegumu atzīmēšanu. Tiek veidota terapeitisks klimats, kas veicina personības izaugsmi un attīstību;
24.7. atbildība - pirmā narkomānijas slimnieka atbildība ir par psihoaktīvo vielu lietošanas pārtraukšanu. Rehabilitācijas procesā tiek veicināta pacienta prasme uzņemties atbildību par sevi, pieņemt patstāvīgus un argumentētus lēmumus, izpildīt uzdevumus noteiktajā laikā un kvalitātē. Tālākajā gaitā pacients uzņemas atbildību par noteiktu organizatorisku un saimniecības darbu veikšanu, par pareizas izvēles izdarīšanu. Pacientiem paredzētā rehabilitācijas programma detalizē tādus atbildības jēdzienus kā "Ēna, dežurants, grupas vecākais, brigadieris u.c.". Atkarībā no dotā momenta aktualitātēm atbildību spektrs var mainīties;
24.8. pacientam nozīmīgu personu iesaistīšana un to lomas aktivizēšana - par pacientam nozīmīgām personām uzskatāmi rehabilitācijas institūcijas darbinieki un speciālisti, kā arī pacienti, kuri veiksmīgi apgūst rehabilitācijas programmu, eksjuzeri (personas, kuras pārtraukušas narkotiku lietošanu) gan rehabilitācijas institūcijā , gan pacienta dzīves vietā, kā arī pacienta ģimenes locekļi un paziņas. Nozīmīgo personu iesaistīšana notiek konsultāciju, padomu, problēmu korekcijas veidā. Tiek veicināta rehabilitācijas programmu beigušo pacientu savstarpējo atbalsta grupu vai "pārejas māju " funkcionēšana dzīves vietās;

24.9. pacienta dzīves vides reorganizēšana - notiek daudzpusēja pacienta sociāli pieņemamas uzvedības atbalstīšana un iedarbība uz pacienta dzīves vidi caur tās daudzpusējām komponentēm. Pats pacients rehabilitācijas gaitā izstrādā un veic pasākumus savas dzīves vides reorganizēšanā, ieskaitot saites ar piederīgajiem un apkārtējo pasauli, veido jaunas saites, prognozē paredzamo dzīves vietu un izmaiņas tajā, plāno izglītības turpināšanu vai stāšanos likumīgās darba attiecībās;
24.10. diferencēta pieeja atkarībā no pacienta individualitātes un biopsihososiālajiem apstākļiem - nozīmē pacienta dzīves plāna veidošanu, ņemot vērā pacienta biopsihosociālā stāvokļa novērtējumu, rehabilitācijas potenciālu un atbilstīgi indikācijām un kotrindikācijām;
24.11. atbalstoša uzraudzība - rehabilitācijas gaitā, kā arī pēc tās tiek veikta pacienta biopsihosociālās attīstības dinamikas pārraudzība. Rehabilitācijas programmas transformācijas un sociālās iekārtošanās posmā pacients atrodas rehabilitācijas institūcijas dinamiskā pārraudzībā, koordinējot terapiju un sociālo iekārtošanos pēc individuāla plāna ar ambulatorā narkologa un sociālo dienestu pacienta dzīves vietā (ambulatorā multidisciplinārā komanda). Tiek atbalstīti bijušo pacientu (eksjuzeru) pozitīvi orientēti kontakti ar rehabilitācijas institūciju, kas vienlaicīgi nozīmē atbalstu reintegrācijas posmā ārpus centra, kā arī jaunie pacienti apgūst viņu pieredzi un resursus.

V. Terapeitiskā sabiedrība – rehabilitācijas programmas realizācijas organizatoriskā forma.

25. Rehabilitācijas procesa iekšējās dzīves organizatoriskā forma ir terapeitiskā sabiedrība:

25.1. terapeitisko sabiedrību veido rehabilitācijas institūcijas speciālisti, darbinieki un pacienti, tā ir centra sabiedriskās dzīves pamats;
25.2. pacientu līdzdalības pakāpi terapeitiskajā sabiedrībā un lēmumu pieņemšanā nosaka pacientiem paredzētā rehabilitācijas programma. Darbiniekiem terapeitiskajā sabiedrībā ir padomdevēja un lēmēja balsstiesības;
25.3. terapeitiskā sabiedrība sistēmiski funkcionē, ievērojot konceptuālus principus: savstarpēja atbildība, partnerība, uzticēšanās, konvencialitāte, kā arī pašaprūpe , pašatbildība, pašpārvalde, savstarpējā palīdzība.

26. Minētie principi īstenojas kā savstarpēja personāla un pacientu pastāvīga saskaņotība un sadarbība visos organizatoriskajos – sadzīves, režīma, dienas kārtības, terapeitiskajos, darba un dzīves prasmju apgūšanas jautājumos jebkurā ikdienas mirklī un nepārtraukti visā rehabilitācijas darbības gaitā.

27. Tādā veidā integrējas vienots rehabilitācijas centra kolektīvs, veidojas un tiek uzturēta savstarpējas uzticības, savstarpējās sapratnes, aizsargātības, kolektīvo darbību atmosfēra – kas kopumā ir efektīva rehabilitācijas vide, kuras visiem elementiem piemīt terapeitiska jēga un virzība.

28. Darbinieku pienākums ir regulāri paaugstināt savu zināšanu līmeni, sekot jaunākai informācijai to kompetences sfērā.

29. Darbiniekiem jāapzinās tā lielā atbildība, ko uzliek iejaukšanās cita cilvēka dzīvē, jārespektē indivīda integritāte, cilvēka pašcieņa, jāapliecina empātija pret pacientu. Darbinieks nedrīkst nodibināt tādas attiecības ar pacientu, kuras var negatīvi ietekmēt profesionālo vērtēšanas spēju, vai arī kuras var novest pie pacienta izmantošanas. Darbinieks nedrīkst izmantot savas attiecības ar pacientu savu interešu labā. Darbiniekiem ar savu attieksmi pret darbu un cilvēkiem ikdienā jāapliecina reālā dzīves modeļa pozitīvā daļa.

30. Minētie principi uzliek milzīgu psiholoģisko slodzi personālam un rada priekšnoteikumus īpašu pasākumu veikšanai personāla aizsardzībai pret "personības izdegšanu".

31. Rehabilitācijas institūcija un tehnoloģija darbojas nepārtraukti. Tādēļ, lai uzturētu nemainīgu terapeitisko līmeni, jebkurš darbinieks jebkurā laikā var tikt uzaicināts darbā. Šādos gadījumos darba laiku uzskaita individuāli pēc summētā darba laika principa. Tajā pašā laikā rehabilitācijas institūcijā ir nodalītas institūcijas un terapeitiskās sabiedrības prerogatīvas. Institūcijas ekskluzīva prerogatīva ir tās vadīšana, finansiālā un saimnieciskā darbība, ārstniecības process.

VI. Galvenās rehabilitācijas programma pakāpes

32. Narkoloģiskās saslimšanas rehabilitācija ir organizēta kā vairāku pakāpju process, kurš dod summētu psihisko, psiholoģisko, somatisko un sociālo kopuma rezultātu.

33. Rehabilitācijas programma iedalās piecās pakāpēs:

33.1. motivācijas - sākuma (adaptācijas) pakāpe (I);
33.2. izvērstā pakāpe (II);
33.3. stabilizācijas pakāpe (III);
33.4. sociālās adaptācijas pakāpe (IV);
33.5. nobeiguma pakāpe (V).

34. Pirms katras pakāpes notiek pacienta izvērtēšana pēc sekojošiem kritērijiem:

34.1. pacienta attieksme un tās maiņa attiecībā pret narkotisko un psihotropo, psihoaktīvo vielu (PAV) lietošanu un tās sekām – savas atkarības atzīšana un lēmuma pieņemšana;
34.2. atbildības pieņemšana par savu rīcību un domām;
34.3. piedalīšanās somatiskajā, psiholoģiskajā un darba terapijā;
34.3. programmas apguve;
34.4. mācību programmas apguve;
34.5. režīma ievērošana;
34.6. individuālā uzvedība.

35. Rehabilitācijas programmas ilgums: pēc individuālās programmas ilgst vidēji 12 mēnešus.

36. Rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus visās pakāpēs aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.

37. Motivācijas pakāpe (precontemplation):

37.1. uzdevumi:

37.1.1. stabilizēt motivāciju, lai pacients spētu atteikties no PAV lietošanas (contemplation) un pieņemtu brīvprātīgi lēmumu ārstēties rehabilitācijas centrā;
37.1.2. iepazīstināt un izskaidrot rehabilitācijas programmas būtību;
37.1.3. dzīvesstāsta rakstīšana un analīze (psihosociometriskā dienasgrāmata);
37.1.4. pagaidu līguma slēgšana.

37.2. praktiskā rīcība:

37.2.1. psihitorapeitiska palīdzība pacienta attieksmes maiņā pret PAV lietošanu un to sekām;
37.2.2. personības somatiskā, psihiskā un sociālā stāvokļa novērtēšana, pašnovērtēšana un pašatbildības līmeņa noteikšana;
37.2.3. režīma ievērošana;
37.2.4. piedalīšanās savas motivācijas attīstīšanas izstrādāšanā;
37.2.5. piedalīšanās psiholoģiskā un somatiskajā terapijā;
37.2.6. adaptācija vidē.

37.3. pakāpes ilgums pēc individuālās programmas no 10 dienām līdz 1,5 mēnesim;
37.4. pakāpes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda).

38. Sākuma (adaptācijas) pakāpe (contemplation) – I pakāpe:

38.1. uzdevumi:

38.1.1. uzņemšana I pakāpē – iesniegums, personāla rekomendācijas, grupas kopsapulces rekomendācijas;
38.1.2. pacienta norobežošanās no lietotāju vides un uzskatiem, integrēšanās grupā;
38.1.3. pašpalīdzības plāna veidošana un izpilde, nodrošinot individuālo somatisko un psihosociālo problēmu korekciju;
38.1.4. iepazīšanās ar rehabilitācijas programmas būtību un institūcijas noteikumiem;
38.1.5. pacienta personības psihiskā, somatiskā stāvokļa un rehabilitācijas potenciāla izvērtēšana;
38.1.6. iesaistīšana rehabilitācijas procesā - pirmā pakāpe rehabilitācijas programmā;
38.1.7. individuāla rehabilitācijas plāna sastādīšana (I pakāpe programmā);
38.1.8. motivācijas nostiprināšana, lai spētu atteikties no PAV lietošanas (pārejai uz II pakāpi programmā);
38.1.9. somatiskā veselības stāvokļa noteikšana un terapijas noteikšana;
38.1.10. dzīves stāsta rakstīšana, darbs ar socioterapeitisko dienasgrāmatu;
38.1.11. piedalīšanās ergoterapijā;
38.1.12. individuālā uzvedība;
38.1.13. psiholoģiski sociālā stāvokļa atjaunošana grupā;
38.1.14. piedalīšanās individuālā psiholoģiskā terapijā;
38.1.15. piedalīšanās grupu psihosociālajās nodarbībās (grupu terapija, sociodrāma , mākslas terapija, neirolingvistiskā programmēšana).

38.2. praktiskā rīcība:

38.2.1. pastāvīgā līguma slēgšana ar pacientu, iepazīstinot ar rehabilitācijas institūcijas iekšējās kārtības noteikumiem, pienākumiem un tiesībām gan pacientu, gan ģimenes locekļus;
38.2.2. PAV lietošanas vēstures testa aizpildīšana, I pakāpe;
38.2.3. dzīvesstāsta rakstīšana un analīze (psihosociometriskā dienasgrāmata).

38.3. pakāpes ilgums pēc individuālās programmas līdz 2 mēnešiem;
38.4. pakāpes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.

39. Izvērstā - II pakāpe (action):

39.1. uzdevumi:

39.1.1. pacienta iekļaušana rehabilitācijas institūcijas režīmā un grupā, pakāpeniski veicinot viņa personības pozitīvu attīstību un apgūstot sociālās normas;
39.1.2. somatiskās, klīniski psiholoģiskās intervences un socioterapeitisko metodiku (tehnoloģiju) realizācija;
39.1.3. rehabilitācijas programmas nodrošināšana pacienta individuālai terapijai, medicīniskā somatiskā terapija un uzraudzība;
39.1.4. pakāpeniska resocializācijas iemaņu attīstīšana.

39.2. praktiskā rīcība:

39.2.1. uzņemšana II pakāpē – iesniegums, personāla rekomendācijas, grupas kopsapulcē;
39.2.2. darba turpināšana, strādājot ar PAV lietošanas vēsturi, lai izvērtētu savu pagātni;
39.2.3. psiholoģiskā, sociālā, pedagoģiskā un ergoterapija;
39.2.4. somatiskās terapijas un izglītošanas turpināšana;
39.2.5. pakāpeniska attiecību atjaunošana ar vecākiem un tuviniekiem;
39.2.6. atbildības uzņemšanās;
39.2.7. darbs ar sociometrisko dienasgrāmatu, analīze;
39.2.8. pacienta rehabilitācijas panākumu apspriešana grupas sapulcēs;
39.2.9. dienas režīma un iekšējās kārtības noteikumu ievērošana;
39.2.10. piedalīšanās obligātajās psihoterapeitiskās (motivācijas) nodarbībās.

39.3. pakāpes ilgums pēc individuālās programmas no 2 līdz 2,5 mēnešiem;
39.4. pakāpes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.

40. Stabilizācijas - III pakāpe (action):

40.1. uzdevumi:

40.1.1. ar psiho un sociometrisko metodiku (tehnoloģiju) palīdzību apgūto iemaņu praktiska nostiprināšana problēmsituācijās;
40.1.2. turpināt klīniski bioloģiskā stāvokļa stabilizāciju;
40.1.3. pastāvīgu lēmumu pieņemšanas un rīcības iemaņu praktiska attīstīšana;
40.1.4. personības īpašību, garīgās attīstības un sociālo uzvedības normu stabilizācija.

40.2. praktiskā rīcība:

40.2.1. uzņemšana III pakāpē – iesniegums, personāla rekomendācijas, grupas kopsapulcē;
40.2.2. darbs ar sociometrisko dienasgrāmatu, narkotiskās atkarības cēloņu un seku analīze; pacients izvirza uzdevumus savai tālākai rehabilitācijai;
40.2.3. piedalīšanās obligātajās psihoterapijas (motivācijas) nodarbībās;
40.2.4. saskarmes prasmju pakāpeniska, dinamiska apgūšana ārpus grupas;
40.2.5. pakāpeniska ierobežojošā režīma samazināšana;
40.2.6. patstāvīgu lēmumu pieņemšanas un rīcības iemaņu praktiska attīstīšana;
40.2.7. attiecību atjaunošana ar vecākiem un tuviniekiem;
40.2.8. atbildības uzņemšanās.

40.3. pakāpes ilgums pēc individuālās programmas līdz 6 mēnešiem;
40.4. pakāpes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.

41. Sociālās adaptācijas (socializācijas) – IV pakāpe:

41.1. uzdevumi:

41.1.1. resocializācijas iemaņu praktiska pielietošana sociālā vidē;
41.1.2. personības īpašību, garīgās attīstības un sociālo uzvedības normu analīze;
41.1.3. ar psiho un sociometrisko metodiku (tehnoloģiju) palīdzību apgūto iemaņu praktiska nostiprināšana problēmsituācijās;
41.1.4. turpināt klīniski bioloģiskā stāvokļa stabilizāciju;
41.1.5. pastāvīgu lēmumu pieņemšanas un rīcības iemaņu praktiska attīstīšana;
41.1.6. stabilizācija.

41.2. praktiskā rīcība:

41.2.1. uzņemšana IV pakāpē – iesniegums, personāla rekomendācijas, grupas kopsapulcē;
41.2.2. darbs ar sociometrisko dienasgrāmatu, analīze;
41.2.3. piedalīšanās obligātajās psihoterapijas (motivācijas) nodarbībās;
41.2.4. saskarsmes prasmju pakāpeniska, dinamiska apgūšana ārpus grupas;
41.2.5. pakāpeniska ierobežojošā režīma samazināšana.

41.3. pakāpes ilgums pēc individuālās programmas līdz 2 mēnešiem;
41.4. pakāpes novērtēšana - rehabilitācijas darba izvērtējuma protokolus aizpilda konsultatīvā multidisciplinārā komanda.

42. Nobeiguma – V pakāpe:

42.1. uzdevumi:

42.1.1. nostiprināt savu pasaules izjūtu un vērtību sistēmu;
42.1.2. ar psiho un socioterapeitisko metodiku (tehnoloģiju) palīdzību apgūto iemaņu praktiska nostiprināšana problēmsituācijā;
42.1.3. personības īpašību, uzvedības normu stabilizācija un praktiska pielietošana sociālā vidē.

42.2. praktiskā rīcība:

42.2.1. uzņemšana V pakāpē – iesniegums, personāla rekomendācijas, grupas kopsapulcē;
42.2.2. saskarsmes prasmju, dinamiska apgūšana ārpus grupas;
42.2.3. sevis izpaušana sociālajā vidē;
42.2.4. iesaistīšanās attiecībās ar citiem sociālajā vidē un tādējādi savas kopības ar sabiedrību apzināšanās;
42.2.5. piedalīšanās obligātajās psihoterapijas (motivācijas) nodarbībās;
42.2.6. pastāvīgu lēmumu pieņemšanas un rīcības iemaņu praktiska pielietošana;
42.2.7. psihosociālo treniņu turpināšana;
42.2.8. pastāvīga darba vai mācību uzsākšana jeb atjaunošana.

VII. Galvenās rehabilitācijas programmas komponentes

43. Rehabilitācijas vides organizācija:

43.1. rehabilitācijas vides organizācija balstās uz rehabilitācijas institūcijas nolikumu, iekšējās kārtības noteikumiem;
43.2. institūcija veido „rehabilitācijas vidi" organizējot kopīgas sanāksmes, grupu nodarbības, jaunu pacientu uzņemšanu, klientu pāriešanas procesu no vienas rehabilitācijas fāzes nākošajā, nodrošinot noteiktu iekšējo hierahiju.
43.3. institūcijā ir noteikts katras pakāpes režīms, ierobežojumi un sasniegtā izvērtēšanas sistēma.

44. Medicīniskās atveseļošanas vides organizācija:

44.1. medicīniskā vides organizācija balstās uz pacienta tiesībām un ārstniecības likumu;
44.2. tā ietver pacienta personības psihiskā, somātiskā stāvokļa un rehabilitācijas potenciāla izvērtēšanu, nosaka ambulatorās aprūpes organizēšanas principus, medicīnas speciālistu piesaistīšanas kārtību somātisko un sekundāro saslimšanu gadījumos;
44.3. medicīniskajā atveseļošanā ietilpst pacienta klīniski bioloģiskā stāvokļa dinamiskā novērošana un negatīvo veselības stāvokļa ietekmju reducēšana, tieksmes simptomu apzināšana un metožu apgūšana pret tieksmes saasinājumiem, pretrecidīvu un krīzes terapija;
44.4. medicīniskās atveseļošanas uzdevums ir veidot optimālu pacienta veselības stāvokli, kas nebūtu šķērslis tālākai psihosociālai terapijai un rehabilitācijai;
44.5. farmokoloģiskā un fizioloģiskā terapija atkarības terapijā un rehabilitācijā tiek pielietota kā līdzeklis somātisko saslimšanu gadījumos, dubultpatoloģiju novēršanai un ietekmju reducēšanai, tieksmes saasinājumu gadījumos, pretrecidīvu terapijā, lai dekompensētu psihoneiroloģiskās parādības pēc narkotisko un psihotropo vielu lietošanas pārtraukšanas;
44.6. principiāla īpatnība un atšķirība no tradicionālās medicīnas ir pacienta aktīva iesaistīšanās rehabilitācijas procesā un savas tālākās dzīves plāna veidošanā un īstenošanā.

45. Psihoterapeitiskā (psihokorektīvā) komponente:

45.1. psihoterapija un psihokorekcija notiek gan grupu, gan individuāla psihoterapeitiskā darba veidā;
45.2. grupas darbā pacienti iegūst pieredzi starppersonu attiecību veidošanā, pieredzi dalīties ar citiem savās izjūtās, pārdzīvojumos, mācās saņemt atgriezenisko saiti par savu uzvedību , izprast citu pārdzīvojumus, viņi iegūst pieredzi, kā pārvarēt starppersonu attiecību spriedzi;
45.3. psihoterapijas grupas darbā var izmantot „tikšanās grupu" (pēc K.Rodžersa) elementus, sociālpsiholoģiskā treniņa elementus, geštaltterapijas elementus, psihodrāmas elementus, psihodinamiski orientēto grupu darba elementus, eksistenciālās terapijas elementus, mākslas terapijas elementus, ģimenes rekonstrukcijas elementus. Psihoterapijas virzienu izvēle un virzienu elementu sintēze ir psihoterapijas speciālista kompetence;
45.4. individuālā psihoterapija tiek pielietota, lai varētu dziļāk izprast un koriģēt pacientu psihopatoloģiju. Individuālās terapijas ietvaros pacienti var izprast savu problēmu saknes, kā arī no terapeita – pacienta attiecībām iegūt dziļāku attiecību pieredzi;
45.5. psihoterapeitiskajam darbam svarīgi, lai tas būtu orientēts ne tikai uz pacientu iekšējās pasaules izprašanu, korekciju, bet arī lai uzmanība tiktu pievērsta starppersonu attiecībām, viņu ģimenes situācijas izprašanai. Ir svarīgi, lai pacienti iemācītos kontaktēt ar savām smagajām, grūtajām emocijām un ieguvuši pieredzi, kā tikt ar tām galā. Tas nodrošina psiholoģisko stabilitāti un mazina recidīvu un krīžu risku;
45.6. tehnoloģijā dominē kognitīvi – biheiviorālā atkarības terapijas metode, kas atzīta par efektīvāko darbā ar pacientiem, kuri atkarīgi no psihoaktīvām un psihotropām vielām:

45.6.1. kognitīvi – biheiviorālās terapijas virzieni:

45.6.1.1. ģimenes terapija – pacienti un ģimenes locekļi tiek iesaistīti ģimenes problēmu apzināšanā un risināšanā;
45.6.1.2. iemaņu treniņi – problēmu risināšanas iemaņu apgūšana;
45.6.1.3. relaksācija un stresa menedžments;
45.6.1.4. naida un grūto emociju menedžments;
45.6.1.5. asertivitāte – pacients apgūst prasmes apzināt un izpaust savas izjūtas, domas, vēlmes atklātā un korektā veidā;
45.6.1.6. uzvedības paškontrole – analizējot savas izjūtas un uzvedību, pacients meklē pieņemamas alternatīvas atkarības vielu lietošanai;
45.6.1.7. recidīvu profilakse – pacients apzina savus personiskos stāvokļus, starppersonu attiecības, riska faktorus un paņēmienus recidīvu novēršanai;
45.6.1.8. pašpalīdzība, savstarpējā palīdzība – realizējas kā terapeitiskās sabiedrības darbības princips.

46. Izglītojošā komponente:

46.1. narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošanas rezultātā lielākā pacientu daļa pārtraukuši savu izglītību;
46.2. rehabilitācijas tehnoloģija ietver mērķi izraisīt interesi par izglītības turpināšanu un zināšanu vairošanu kā nosacījumu optimāli adaptēties dzīvei tirgus ekonomikas apstākļos, palielināt personas pašvērtību;
46.3. rehabilitācijas institūcija atbalsta centienus apgūt datorzināšanu, valsts valodas un svešvalodu pamatus, dzīves, darba un profesiju prasmes.

47. Darba un socioterapeitiskā komponente:

47.1. pastāvīgas aizņemtības nodrošināšana rehabilitācijas institūcijās ir viens no galvenajiem tās darbības principiem;
47.2. dienas kārtībā jāiekļauj psiholoģiski socioterapeitiskas nodarbības, pašapkalpošanās, darba terapija (ergoterapija), jaunu zināšanu apgūšana;
47.3. strukturētā dienas režīma mērķis ir attīstīt regulāra darba iemaņas;
47.4. ergoterapija (darba terapija) var tikt veidota dažādu profesiju virzībā, un ļauj pacientam iegūt pašvērtību darba procesā, darba un profesijas iemaņas, gribu, rada gandarījumu par paveikto, attīsta psiholoģisko un ekonomisko neatkarību.

VIII. Programmas nodrošināšanai nepieciešamie resursi

48. Multidisciplināra komanda: narkologs konsultants, ģimenes ārsts, ambulatorā medmāsa, sociāldarbinieki, psihologi, pedagogi, darba apmācības speciālisti – ergoterapeiti , kuri apguvuši speciālu apmācību programmu un regulāri ceļ savu kvalifikāciju:

48.1. rehabilitācijas institūcija komplektē personālu vai arī organizē speciālistu piesaisti izejot no nepieciešamības;

48.1.1. prasības personālam un speciālistiem:

48.1.1.1. institūcijas vadītājs sertificēts narkologs - valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, darba pieredze narkoloģijā, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana;
48.1.1.2. sertificēts narkologs konsultants – valsts valodas zināšanas saskaņā ar likumu, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
48.1.1.3. sertificēta medicīnas māsa – valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
48.1.1.4. psihologs, psihologa palīgs – atbilstoši psihologa specialitātei apgūta augstākā izglītība, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
48.1.1.5. sociālais darbinieks – ar sociālā darbinieka vidējās vai augstākās izglītības apstiprinošu dokumentu, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, ar zināšanām narkoloģijā (lekcijas, kursi, pieredzes apmaiņa), regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana savā pamatspecialitātē;
48.1.1.6. pedagogs – augstākā pedagoģiskā izglītība, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
48.1.1.7. darba apmācības meistari, ergoterapeiti, pārējie multidisciplinārās komandas darbinieki – vidējā izglītība, darba pieredze atbilstošā profesijā, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu, ar zināšanām narkoloģijā (lekcijas, kursi, pieredzes apmaiņa);

48.2. darba organizācija notiek saskaņā ar katra darbinieka un speciālista amata aprakstu.

49. Medicīniskā dokumentācija.

50. Narkoloģiskās rehabilitācijas realizēšanai nepieciešamās telpas un vide:

50.1. terapeitiskās sabiedrības sapulču un grupu terapijas telpa – ar vietu skaitu atbilstoši cilvēku skaitam, ar audiovizuālās uzskates līdzekļiem;
50.2. pacientu pieņemšanas telpa un aprīkots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām narkologa konsultāciju kabinets;
50.3. medicīniskās māsas kabinets (ja ir medicīniski - ekonomisks pamatojums);
50.4. psihologa, psihologa palīga darba kabinets;
50.5. fizikālās terapijas kabinets (ja ir medicīniski – ekonomisks pamatojums) aprīkots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;
50.6. sociālā darbinieka darba kabinets;
50.7. pacientu nodarbību, atpūtas un sporta telpas un laukumi – televizors, radio, tāfele, programmas izglītojošā literatūra, sporta inventārs;
50.8. vide dzīves un darba prasmju attīstīšanai – darbnīcas, darbagaldi, iekārtas un inventārs, attiecīgi materiāli, datori, mācību literatūra, uzskates līdzekļi;
50.9. dzīvojamās telpas pacientu izmitināšanai – iespējami varianti: četrvietīgas, trīsvietīgas, divvietīgas palātas, sadalītas pēc dzimuma;
50.10. katram pacientam gulta, naktsskapītis, naktslampa, viens kopējs skapis; stāvā;
50.11. ēdamtelpa (galdi pacientu ēdināšanai, ledusskapis, elektriskā tējkanna, nepieciešamais inventārs ēdienu sadalei, trauku mazgāšanai un uzglabāšanai);
50.12. sanitārās telpas:

50.12.1. ne mazāk kā divi sanitārie mezgli;
50.12.2. ne mazāk kā divas dušas telpas.

51. Pasākumu organizēšana ārstēšanas gaitā:

51.1. regulāra supervīzija, kontakti ar citām rehabilitācijas, narkoloģiskajām, ārstniecības, iestādēm;
51.2. vides terapija (režīms, dienas kārtība);
51.3. nodarbinātība, ergoterapija - darba terapija;
51.4. grupu psihoterapija;
51.5. individuālā psihoterapija;
51.6. sporta u.c. alternatīvas nodarbības;
51.7. kultūras pasākumi;
51.8. izglītības un zināšanu papildināšanas pasākumi;
51.9. medicīniskās aprūpes organizēšana narkoloģiskajai un ar to saistītajām somātiskajām saslimšanām;

IX. Programmas kvalitātes novērtēšanas sistēma

52. Rehabilitācijas institūcijā ir izstrādāta darba kvalitātes novērtēšanas sistēma, tajā skaitā arī dokumentācija, kas novērtē veiktā darba efektivitāti:

52.1. medicīniskā stāvokļa un atkarības sindroma intensitātes dinamiskā novērošana dažādās rehabilitācijas programmas pakāpēs;
52.2. izglītošanas pasākumu pedagoģiskie vērtējumi;
52.3. pacienta personīgā lieta (stacionāra karte);
52.4. psihologa darba testi;
52.5. medicīniski – psihosociālā stāvokļa izmaiņu plāns un tā realizācija;
52.6. kolektīva darbinieku komandas socioterapeitiskā dienasgrāmata.

X. Programmas rezultātu novērtēšana

53. Rehabilitācijas programmas rezultātus var novērtēt ar sekojošiem rādītājiem:

53.1. rehabilitācijas programmā bijušo, stabilā remisijā esošo, darbu vai mācības uzsākušo pacientu īpatsvars;
53.2. vispārīgā veselības stāvokļa uzlabošanās, infekciozitātes samazināšanās - AIDS, HIV, vīrusu hepatīti , seksuāli transmisīvās slimības u.c.;
53.3. pacientu pašnovērtējums katamnēzes – stabilas remisijas stadijā;
53.4. atkārtoti rehabilitācijā uzņemto pacientu īpatsvars;
53.5. pacienta medicīniskā, psiholoģiskā, sociālā stāvokļa dinamika dažādos rehabilitācijas laika periodos;
53.6. nacionālais kopprodukts un nodokļi, ko rada bijušais pacients pēc uzsākšanas strādāt;
53.7. sabiedrības ekonomiskais un ētiskais ieguvums, izzūdot zaudējumiem, ko narkotiku lietotājs nenodara sabiedrībai rehabilitācijas programmas laikā un pēc tās pabeigšanas;

XI. Kontrindikācijas medicīniski – psihosociālās narkoloģiskās rehabilitācijas programmas tehnoloģijas realizācijai

54. Kontrindikācijas programmas realizācijai:

54.1. atrašanās alkohola, narkotisko, psihotropo vai citu atkarību izraisošo vielu reibuma vai abstinences stāvoklī;
54.2. jebkāda veida psihotiski stāvokļi;
54.3. izteikti suicīda draudi;
54.4. dekompensētas psihopātijas formas;
54.5. oligofrēnija vai jebkuras pakāpes demence;
54.6. somatiskas saslimšanas, kas prasa intensīvu speciālu izmeklēšanu un ārstēšanu (var tikt uzņemti remisijas stāvoklī);
54.7. izteikta kriminalitāte.

Veselības statistikas un
medicīnas tehnoloģiju valsts
aģentūras direktors                                                                                                                               E. Lavendelis