Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāze

Homeopātijas (klasiskās) medicīniskā tehnoloģija

Izvērsts medicīnas tehnoloģijas metodes apraksts

  1. Homeopātijas (klasiskās) medicīniskā tehnoloģija

  2. Ievads

  3. 1. Homeopātija ir Latvijā netradicionāla ārstniecības metode, kas balstoties uz Z.Hānemaņa izstrādātajiem līdzības, viena preparāta, mazo devu un potencēšanas principiem izmanto homeopātiskās līdzekļus paša organisma aizsargspēju stimulēšanai un normalizēšanai.
  4. Homeopatiju izstrādāja un ieviesa ārsts Zāmuels Hānemanis. Homeopātija balstās uz 4 principiem, kas paliek nemainīgi jau 200 gadus: 1) Līdzīgs jāārstē ar līdzīgu; 2) viena preparāta princips; 3) mazo devu princips; 4) zāļu potencēšanas princips.
  5. Homeopātijas uzdevums ir atjaunot cilvēkā dzīvības spēku, kas izsīcis vai pazeminājies, stiprināt, attīstīt un radīt priekšnoteikumus netraucētai cilvēka dabas veselīgai augšanai, attīstībai, nobriešanai un novecošanai saskaņā ar jau iedzimtības ceļā noteikto, stingri individuālo, attiecīgajam indivīdam vien piemītošo dzīves uzdevumu un plānu.
  6. Homeopātiskās ārstēšanas mērķis ir veselības uzlabošana. Ja pacienta veselība uzlabojas veiksmīgas homeopātiskās ārstēšanas rezultātā, bieži rodas nepieciešamība apzināt un veicināt attiecīgas dzīves veida izmaiņas, lai atbalstītu virzīšanos pie veselības.
  7. 2. Homeopāts ārstē ar homeopātiskām zālēm, izvēloties preparātu pēc stingri definētiem principiem un procedūrām, no kuriem galvenais ir līdzības princips. Homeopātijas principi un procedūras, sava un kolēģu klīniskā un eksperimentālā darba pieredze ir apkopota un formulēta Z.Hānemaņa grāmatā ,,Racionālas ārstniecības mākslas Organonā". Šodien vairums ārstu tradicionālās homeopātijas piekritēju 6. Organona izdevumu lieto kā homeopātijas kanonu.
  8. Lai arvien pieaugošos informācijas apjomus sistematizētu, ir izveidoti katalogi jeb zāļu vielu repertoriji. Šodien tie ir pieejami elektroniskā veidā.
  9. Otrs datu sistematizācijas veids ir materia medica aprakstu-portretu veidošana. Z.Hānemanis radīja arī jaunu ārstniecībā izmantojamo zāļu izgatavošanas tehnoloģiju.
  10. 3. Kopš Z.Hānemaņa laikiem homeopātija ir maz mainījusies, un līdz ar to pilnībā ir saglabājusies tās būtība: homeopātija ārstē nevis slimību, bet pašu cilvēku; homeopāti cenšas maksimāli ievērot cilvēka individualitāti un nenodarīt tam praktiski nekādu ļaunumu. Uzskats, ka homeopātija ir ārstēšana ar zāļu tējām u.c. nekaitīgiem dabas produktiem ir aplams. Homeopāti parasti lieto nevis tējas, bet gan spirta izvilkumus, pulverus, granulas, zirnīšus, pastilas.
  11. Latvijā apstiprināta Z.Hānemaņa homeopātijas klasiskā un mūsdienu tradicionālās (arī Latvija izmantotā) homeopātijas tehnoloģija. Mūsdienu tradicionālā homeopātijā, pieturoties pie galvenā homeopātijas principa - līdzības principa to praktizējošie ārsti parasti izmanto lielākas zāļu devas, biežāk ordinē vairākus preparātu, dažkārt izmanto arī kombinētas zāles, nepieciešamības gadījumā lieto arī konvencionālās medicīnas preparātus: vitamīnus, antibiotikas, zāļu drogas, ārstnieciskās tējas u.c.
  12. 4. Apstiprinātā medicīnas tehnoloģija neattiecas uz H.H.Rekevēgera, balstoties uz hipokrātisko priekšstatu par slimību un homeopātijas principiem, radīto antihomotoksisko medicīnu (homeopātiju), kas arī tiek izmantota Latvijā.
  13. Saskaņā ar MK 08.05.2006. noteikumiem Nr. 306 ,, Noteikumi par profesiju klasifikatoru, profesijai atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas pamatprasībām un profesiju klasifikatora lietošanas un aktualizēšanas kārtību", ārsts homeopāts ir reglamentēta ārsta profesija, profesijas kods - 2221 39 .
  14. Homeopātijas pamatkoncepcijas

  15. 1. Veselības, slimības un ārstēšanas koncepcija. Veselība – sabalansēts dzīvā organisma stāvoklis, kurā viengabalaina, harmoniska dzīvības funkciju norise kalpo organisma saglabāšanai un indivīda normālai attīstībai.
  16. Slimība ir patoloģisks dzīvības process, kurš rada ciešanas un izpaužas kā dinamisks patoloģisks dzīvības enerģijas un tās funkciju traucējums, kurš naidīgs indivīda īstenajai attīstībai un rada tendenci uz organisma destrukciju.
  17. Ārstēšana – dinamiskā līdzsvara un normālas organisma fizioloģiskās darbības atgriešana, izmantojot medicīnas mākslu.
  18. 2. Konstitūcijas un dispozīcijas koncepcija. Konstitūcija – iedzimta vai iegūta dvēseliska, psihiska un somatiska cilvēka organizācija. Katrs indivīds attīstās saskaņā ar noteiktu morfoloģisku tendenci vai predispozīciju, kas mantota viņa konstitūcijā. Tieši no šīs tendences indivīds veido savu individualitāti. Šī morfoloģiskā tendence vai predisponence ietver faktus un fenomenus - anatomiskus, fizioloģiskus un psiholoģiskus, funkcionālus un organiskus, normālus un abnormālus, kuri ataino subjekta individualitāti.
  19. Predispozīcija var būt vai kļūt slimīga, esot slimību uzturošs cēlonis. Slimīgās predispozīcijas simptomātiskai formai arī būs individuāls raksturs. Tātad, katrā saslimšanas gadījumā ir nepieciešamība izzināt to no morfoloģiskā un semioloģiskā viedokļa, lai noteiktu tās individuālās formas un raksturojumu. Predispozīcijas izzināšanas mērķis ir noskaidrot katra gadījuma organizācijas īpašo veidu vai atšķirību, attīstību un funkcionēšanu, kas piedod gadījumam individualitāti un atšķir to no citiem līdzīgiem gadījumiem, tādējādi nodrošinot ticamu bāzi simptomu racionālai interpretācijai un preparāta izvēlei, atbilstoši pacientam.
  20. 3. Uztveres spējas un cēloņa faktoru koncepcija. Uztveres spēja ir dzīva organisma īpašība vai spēja gūt iespaidus un reaģēt uz stimuliem. Kaitīgai un slimību izraisošai ietekmei, fiziskiem un dvēseliskiem faktoriem, kas skar cilvēka organismu dzīves laikā, nav pilnīgas spējas ietekmēt cilvēka veselību. Cilvēka organisms šo faktoru ietekmē slimīgu stāvokli iegūst tikai tad, kad tas ir īpaši uzņēmīgs šādām ietekmēm. Organisma mentālā un fiziskā uzņēmība, nodrošina reakciju uz noteiktiem iekšējiem faktoriem un apstākļiem, kuri pie paaugstinātas organisma jutības pret tiem var kļūt par cēloni vai palaišanas mehānismu slimībai. Iespēja modificēt uztveres spēju ir ārsta mākslas pamats.
  21. 4. Dzīves spēka koncepcija. Dzīvības spēks – tā ir neredzama, substanciāla, saprātīga, individuāla, koordinējoša enerģija un cēlonis, virzoši un kontrolējoši spēkus, kuri iesaistīti jebkura ar individualitāti apveltīta organisma darbībā (S.Close, The genius of homoeopathy).
  22. Veselā cilvēkā garīgais dzīvības spēks (pašvadāms), ir dzinulis, kurš materiālo ķermeni (organismu) atdzīvina un vada to ar neierobežotu varu un saglabā harmonisku dzīvības procesu norisi sajūtās un funkcijās tā, ka mūsu mūžīgais ar saprātu apveltītais gars var brīvi rīkoties ar šo dzīvo, veselo instrumentu, lai sasniegtu mūsu eksistences augstākos mērķus (Organons, § 9).
  23. Materiālais organisms, kuram atņemts dzīvības spēks, nav spējīgs just, darboties, pašsaglabāties; tas spēj izsaukt sajūtas un veikt dzīvības funkcijas tikai pateicoties nemateriālai būtībai (dzīvības principam), kura atdzīvina materiālu organismu gan veselībā, gan slimībā (Organons, § 10).
  24. Kad cilvēks saslimst, tad tikai šo garīgo, pašdarbojošos dzīvības spēku, kas viņa organismā ir visur, sākotnēji skar slimību izraisošais, dzīvībai naidīgais aģents ar savu dinamisko iedarbību. Tikai dzīvības princips, kurš novests līdz tik nenormālam stāvoklim, var izsaukt organismā nepatīkamas izjūtas un novest pie dzīvības procesu izjaukšanas, ko mēs saucam par slimību. Tā kā šis spēks ir neredzams un pats par sevi ir izzināms tikai pēc tā iedarbības uz organismu, tā slimīgie traucējumi atklājas tikai caur slimības izpausmēm organisma daļu sajūtās un funkcijās, kursa pieejamas apskatei novērotājam un ārstam – tie ir slimības simptomi, kurus nevar atklāt citos veidos (Organons, § 11).
  25. Simptomi un pazīmes

  26. 1. Simptomu kopumā, kas veido pacienta sūdzības, ir:
    1. · Savādie, retie, neparastie un specifiskie simptomi.
    2. · Pilnie simptomi, satur datus par etioloģiju, lokalizāciju, raksturīgām sajūtām un modalitāti.
    3. · Kopīgie vai parastie simptomi – neskaidra un nenoteikta rakstura, tiem nav izteiktu modalitāšu, kuras nevar precīzi aprakstīt,  piemēram, apetītes zudums, galvassāpes, vājums, nemierīgs miegs, slābanums un kuras novēro gandrīz pie katras slimības.
    4. · Patognomoniskie simptomi – slimības raksturīgie simptomi, pēc kuriem slimību identificē kā nozoloģisku vienību, un individuālie simptomi – raksturo slimības individuālo izpausmi, ataino pacienta īpatnības un individuālās reakcijas.
  27. 2. Simptomu hierarhija. Homeopātiskās zāles izvelē vislielākā vērtība ir spilgtiem, savādiem, retiem un specifiskiem simptomiem, jo īpaši tiem ir jāatbilst ļoti līdzīgiem izvēlētā preparāta simptomu uzskaitījumam, lai varētu uzskatīt, ka izvēlētais preparāts ir pats atbilstošākais pacienta ārstēšanai. Simptomu hierarhijā visindividuālākais simptoms novietojams augstāk par visiem. Tam pielīdzina individuālos pavadošos simptomus – fenomenus, kuri no patologa vai patofiziologa skatījuma nav izskaidrojami. Tiem seko:
    1. · spontāni un enerģiski izpaustie simptomi;
    2. · pilnie simptomi;
    3. · ilgstoši esošie simptomi, kuru izpausme pieaug, īpaši, ja tie attiecināmi uz konstitūciju vai diatēzi;
    4. · simptomi, kuri klīniskajā ainā parādās pēdējie.
  28. 3. Pēc izpausmes sfēru nozīmīguma simptomi sakārtojas sekojoši: etioloģiskie; psihes simptomi; kopīgie; atsevišķie simptomi, kas saistīti ar orgāniem; lokālie simptomi ar modalitātēm; sajūtas un modalitāte, kas skar organismu kopumā; seksualitāte, menstruācijas sievietēm; tieksme vai riebums pret pārtikas produktiem; izdalījumu un sekrētu īpatnības; miegs un sapņi un pavadošie simptomi.
  29. Homeopātijas pamata termini

  30. 1. Diatēze – konstitūcijā ielikts iedzimts vai iegūts orgānu vai sistēmu vājums, kurš nosaka gatavību slimībai un nosaka tās īpašo   norisi. Izšķir limfātisko, skrofulozo, urīnskābo (litēmisko, hidrogēno) un diskrāzisko diatēzi.
  31. 2. Modālitāte – apstākļi, kuros simptomi parādās, izzūd, uzlabojās un pasliktinās. Apstākļi ir – diennakts laiks, periodiskums, saikne ar fizioloģiskiem cikliem un dabīgiem funkcijām, atkarībā no laika un temperatūras faktoriem, ķermeņa stāvokļa, utt.
  32. 3. Akūti un hroniski miazmi.
    1. 3.1. Akūts miazms - bakteriāla, vīrusa vai cita inficēšana, kura izraisa akūtas saslimšanas, kuras īsā laikā var pārvarēt ar dzīvības spēku vai izārstēt ar atbilstošu preparātu palīdzību, vai īsā laikā var novest pie letāla iznākuma.
    2. 3.2. Hronisks miazms – ir slimību sekas izraisoša ietekme un izpaužas ar tādu pastāvību un izturību, kas dzīves laikā pieaug, neskatoties uz veselīgu dzīves veidu un diētu, nesamazinās un nedziest, tas pasliktina pacienta stāvokli visu dzīves laiku līdz nāvei, tas tiek nodots iedzimtības ceļā, izveidojot konstitūcijā stigmas veidu, kas ir pamats hroniskai saslimšanai.
    1. Hronisku slimību pamātā esošos miazmus Z.Hānemanis iedala: psoriskais, sikotiskais un sifilītiskais. Mūsdienu pasaulē, attīstoties homeopātijas teorijai, atklāta rinda jaunu miazmu: tifozais, sēnīšu, lepras, malārijas, vēža. Atklāta allopātisko preparātu īpašība radīt organismā savus hroniskus miazmus.
  33. Slimību klasifikācija

  34. 1. Pamatojoties uz to, Z.Hānemaņa slimību klasifikācijā saslimšanas tiek iedalītas vairākās pamatklasēs. Pēc piederības konkrētai klasei tiek noteikta homeopātiskās ārstēšanas. Pēc šīs klasifikācijas slimības iedalās: Dabīgās un mākslīgās; Akūtas un hroniskas.
  35. 2. Zāles (homeopātiskās un allopātiskās) izraisa noteiktus efektus un simptomus, tādā veidā izsaucot noteiktus mākslīgus saslimšanas stāvokļus. Homeopātiskās zāles, ordinētas minimālās devās, ievērojot līdzības likumu, izsauc īslaicīgu akūtu slimību, līdzīgu tai, kāda ir pacientam. Allopātiskā ārstēšana, ilgstoši lietojot spēcīgas iedarbības preparātus un pakāpeniski palielinot to devas, noved pie hroniskas mākslīgas slimības attīstības.
  36. Homeopātiskās ārstēšanas principi

  37. 1. Homeopātijas stūrakmens, tās galvenais princips ir līdzības principa ievērošana – Similia similibus curentur – Līdzīgs jāārstē ar līdzīgu. Šis homeopātijas pamatprincips saskan ar Paracelza tēzi ,,Deva nosaka indi". Z.Hānemanis konstatēja, ka ar tās pašas vielas (indes), kas, veselā organismā izraisa noteiktus slimības simptomus, mazu devu (homeopātiski sagatavotu) var ārstēt slimnieku.
  38. Pieredze, vienīgais un nekļūdīgais izdziedināšanas mākslas tiesnesis, caur rūpīgiem izmēģinājumiem māca mūs, ka ir iedarbīga tā zāle, kura savas darbības izpausmē uz vesela cilvēka ķermeni ir spējīga izsaukt vislielāko simptomu skaitu, līdzīgus tiem, kurus novēro pie ārstēšanai pakļautās slimības, ātri, radikāli un galīgi novērš šī slimīgā stāvokļa simptomu kopumu, tas ir visu slimību, un maina to uz veselību (Organons, § 25).
  39. Vājākais dinamiskais bojājums dzīvā organismā tiek iznīcināts ar spēcīgāku, ja pēdējais (atšķiras pēc savas dabas) ļoti līdzīgs pirmajam savās izpausmēs (Organons, § 26).
  40. 2. Otrais klasiskās homeopātijas princips ir viena medikamenta lietošana. Ārstējot nekādā gadījumā nav nepieciešams un tāpēc nav pieļaujams lietot vienlaicīgi vairākas zāles, nozīmē tikai vienu vienkāršu ārstniecības vielu (Organons, § 120). To nosaka sekojoši faktori:
    1. - nav iespējams paredzēt, kā divas vai vairāk ārstnieciskās vielas, ja tās apvieno, iedarbosies savstarpēji, un kā šī komplektācija iedarbosies uz pacientu, pat ja tās ir rūpīgi izpētītas, lai izzinātu to tīro specifisko iedarbību uz nenovājinātu veselu cilvēku;
    2. - vienkārša zāle, kuras simptomu kopums ir precīzi zināms, ir efektīva to pielietojot tikai vienu pašu, protams, ja tā izvēlēta homeopātiski pareizi (Organons, § 274).
  41. 3. Trešais homeopātijas princips ir Mazo devu princips. Lielas devas bieži izraisa blaknes, tai skaitā arī nevēlamas. Homeopātija parasti operē ar ļoti mazām devām. Homeopātijā devas ordinē stingri individuāli konkrētajam slimniekam. Ir jāizvēlas pēc iespējas mazākā deva, kas nodrošina maksimālu ieguvumu ar minimālām blaknēm.
  42. 4. Ceturtais homeopātijas princips ir zāļu potencēšanās princips. Homeopātiskās zāles gatavo atšķirīgi no allopātiskajiem medikamentiem. Izgatavošanas procesa galvenās operācijas ir secīgas atšķaidīšanas un sakratīšanas sērijas, kuru rezultātā iegūst ļoti atšķaidītus šķaidījumus ar atmodinātu zāļu dinamisko dabu. Šo dinamisko zāļu dabu atmodina zāļu secīgie triecieni pret nemainīgo trauka cieto virsmu sakratīšanas operācijā.
  43. Ārsta homeopāta darbības principi

  44. 1. Ārstēšanas augstākais ideāls ir ātra, maiga un pilnīga veselības atjaunošana vai slimības novēršana un iznīcināšana visā tās nedalāmībā pēc iespējas īsākā laikā, visdrošākā un nekaitīgākā veidā, balstoties uz viegli saprotamu principu pamata (Organons). Homeopāta mērķis ir precīza homeopātiskā zāļlīdzekļa(u) izvēle, kura(u) patoģenēze atbilst slimnieka stāvoklim, un kas kalpo šo mērķu sasniegšanai.
  45. 2. Saskaņā ar Z.Hānemaņa homeopātijas teoriju, ārsta homeopāta darbs balstās uz:
    1. · Līdzības principa praktiska pielietošanu.
    2. · Simptomu kopuma kā starta punkta pielietošanu ārstēšanā.
    3. · Galvenā simptomu izdalīšanu homeopātiskā zāļlīdzekļa izvēlei:
    4. · Zāļlīdzekļa izvēle atkarīga no attiecībām starp individuālajiem simptomiem un īpašiem materia medica raksturojumiem.
    5. · Par pamatu zāļlīdzekļa izvēlei kalpo tieši individuālie simptomi, bet ne parastā medicīniskā diagnoze saskaņā pieņemto slimību klasifikāciju. Pēdējā nereti ir atkarīga no zinātnes un tehnikas dotā laika iespējām .
    6. · Saskaņā ar ,,Organona" 153.paragrāfu, zāļu izvēlē vadošie ir neparastākās un specifiskās pazīmes un simptomi.
    7. ·Ja slimību var izārstēt tikai ar vienu homeopātisku zāļlīdzekli, priekšroka tiek dota tā izmantošanai. Tikai nepieciešamības gadījumā var izmantot vairākus.
    8. · Homeopātiskā zāļlīdzekļa potenci un ieņemšanas biežumu nosaka slimnieka organisma patoloģisko procesu raksturs, senums un ārsta pieredze.
    9. · Augsti potencētie zāļlīdzekļi (200K/ CH – MK/MCH un augstāk) tiek nozīmēti tikai gadījumos, kad pilnībā ir apstiprināta homeopātiskā zāļlīdzekļa patoģenēze pacienta simptomiem .
    10. Ilgas hroniskās patoloģijas gadījumos un neskaidros gadījumos vēlams ārstēšanu sākt ar zemas un vidējas potences preparātiem ( D2-30CH/K ).
    11. · Visos gadījumos ārstam nepieciešams pamatot potences izvēli.
    12. · Pacienta ārstēšanai izvēlētā zāļlīdzekļa nosaukums ietver sevī simptomu kopumu, kas raksturīgs tā patoģenēzei un atbilst medicīnā vispārpieņemtai klīniskai patoģenēzei un diagnozei.
    13. · Lai uzturētu savstarpējo sapratni ar konvenciālās medicīnas institūcijām, pamatspecialitātes un apakšspecialitātes ārstiem, ārstam homeopātam jānosaka arī klīniskā diagnoze saskaņā ar prakses periodā spēkā esošo starptautisko slimību klasifikāciju.
    14. · Zāļu iedarbības novērtēšana vadoties no slimnieka fiziskā un psiho emocionālā stāvokļa izmaiņām būtu jādara ne vēlāk kā mēnesi pēc zāļu nozīmēšanas, bet akūtos gadījumos pirmajās dienās pēc zāļu ieņemšanas vai ieņemšanas sākumā.
    15. · Hroniskā saslimšana nevar tikt uzskatīta par pilnīgi izārstētu ar galveno simptomu pazušanu, jo vairuma gadījumos hroniskais process tiek uzturēts ar atbilstošu miazmu.
  46.  Homeopātijas prakses ētika un ārsta homeopāta atbildība

  47. 1. Ētikas vērtības ir iesaistītas visās homeopātiskās prakses sfērās.
  48. Homeopātam vienmēr jāatceras, ka «augstākā un vienīga ārsta sūtība ir ārstēt vai atgriezt pacientam veselību, ...» (Organons, §1).
  49. 2. Ārsta homeopāta darbs veidojas no pārrunas ar pacientu, viņa uzvedības manieres novērošanas, viņa individuālo savdabību noskaidrošanas viņa visās dzīves sfērās.
  50. 3. Ārstam homeopātam ir jāmāk izvēlēties pacientam atbilstoša, individuāla pieeja, sarunas vešanas maniere, ievērojot deontoloģijas principus, lai pasargātu pacientu no jatrogeēnu saslimšanu riska. Lai izvairītos no neobjektivitātes, ārstam jāattiecas pret pacientu bez aizspriedumiem. Aizspriedumi par pacienta personību var radīt kļūdas viņam atbilstošas zāles izvēlē, pacienta stāvokļa novērtēšanā un novest pie kļūdas viņa slimības ārstēšanā.
  51. 4. Pacienta fizisko sūdzību gadījumā ar viņa piekrišanu, ārstam jāizdara pacienta vispārējo un bojāto ķermeņa daļu apskate un izmeklēšana saskaņā ar ārsta biomedicīniskās (konvencionālās medicīnas) pamatspecialitātes un/vai apakšspecialitātes fiziskās un instrumentālās izmeklēšanas principiem.
  52. 5. Nopietnos klīniskos gadījumos, kad apdraudēta dzīvība, ārstam homeopātam, pirms uzsākt ārstēšanu, jāizvērtē homeopātiskās metodes efektivitāte un sava kompetence šajā jomā. Pacientam vai viņa tuviniekiem jābūt savlaicīgi informētiem par nepieciešamību griezties pie konvencionālās medicīnas speciālistiem. Ārsta homeopāta pienākums ir sniegt šo informāciju. Ja ārsts novērtējot situāciju ir pārliecināts par savam spējām palīdzēt un apņemas sniegt palīdzību, vajadzīga pacienta vai viņa tuvinieku rakstiska piekrišana šādai ārstēšanai.
  53. 6. Ārsts homeopāts garantē pacientam pilnīgu konfidencialitāti par sarunā iegūto informāciju, kā arī konfidencialitāti pret sociālo un juridisko atbildību.
  54. 7. Ārstam homeopātam jāciena pacienta tiesības izvēlēties konvenciālo vai citu ārstēšanas metodi.
  55. 8. Pacientu uz konsultāciju vai ārstēšanos pie konvencionālās medicīnas speciālistiem ārsts homeopāts nosūta, ja:
    1. · nepieciešams noteikt patoloģiskā procesa lokalizāciju un raksturu,
    2. · nepieciešams noskaidrot, kā homeopātiskā zāle izmaina laboratorisko izmeklējumu rezultātus.
    3. · nepieciešama ķirurģiskās ārstēšana, piemēram, kritērijs, lai nosūtītu pacientu uz operāciju, ir audzējs, žultsakmeņu vai nierakmeņu mehāniska iedarbība uz dzīvībai svarīgiem orgāniem, asinsvadiem, kanāliem vai ejām.
    4. · ja homeopātisko ārstēšanu veic paralēli ar allopātisko farmakoterapiju, allopātisko zāļu devu samazināšanas saskaņošanai ar speciālistu (endokrinologu, pulmonologu, reimatologu u.c.) ārstējot cukura diabētu, bronhiālo astmu uc. slimības, it īpaši, ja pacients iepriekš ir saņēmis insulīna vai hormonālo terapiju.
  56. Medicīniskās tehnoloģijas darbībai nepieciešamie resursi

  57. 1. Ārstniecības personas. Ārsta homeopāta apmācība, sertifikācijas kārtība, ārstnieciskā darba pamatprincipi juridiski noteikti Veselības ministrijās izdotā "Ārsta homeopāta specialitātes nolikumā", kuru Veselības ministrija ir apstiprinājusi 06.09.2004.g. ar rīkojumu Nr 151. Nolikums nosaka arī ārstu homeopātu apmācības un sertifikācijas kārtība.
  58. Homeopātisko medicīnas tehnoloģiju var pielietot sertificēts ārsts, kas ir ieguvis papildspecialitātes homeopātijas sertifikātu.
  59. 2. Medicīniskas ierīces. Ārsts homeopāts ārstēšanā izmanto homeopātiskās zāles (materia medica), kuras pēc ārsta priekšraksta izgatavo farmaceits speciālās aptiekās pēc stingri definētiem standartiem saskaņā ar Homeopātisko Farmakopeju (Homeopathisches Arzneibuch, Deutsches Apotheker Verlag, Stuttgart, HAB 2002).
  60. Ārsts homeopāts citas specifiskās homeopātiskās medicīniskās ierīces neizmanto. Slimnieka izmeklēšana notiek ar apstiprinātām konvencionālās medicīnas metodēm un tehnoloģijām, pielietojot visu iespējamo moderno mūsdienīgo medicīnas diagnostisko aparatūru un instrumentālo tehniku, citu ārstu speciālistu konsultācijas. Mūsdienu tradicionālā homeopātija ārstēšanā līdzās homeopātiskajām zālēm, ja tas nepieciešams, pielieto fizikālo terapiju, ūdens procedūras, ārstniecisko vingrošanu, ārstnieciskās diētas, masāžas, alopātiskās zāles (vitamīnus, antibiotikas uc.), ķirurģisko ārstēšanu u.c.
  61. 3. Telpas
  62. Ārsta homeopāta kabinetam nav īpašu specifisku prasību. Pacientu pieņemšanas telpa un ārsta homeopāta konsultāciju kabinets jāaprīko atbilstoši Obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām.
  63. 06-011.