Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāze

Reitterapijas tehnoloģijas

Pārskatīts un papildināts Zāļu valsts aģentūrā
2022. gada 21. decembrī ar lēmumu nr.1-50/436

Reitterapijas metode

Izvērsts medicīnas tehnoloģijas apraksts

1.Ievads

1.1. Vispārēja informācija

Reitterapijas metode - ir rehabilitācijas metode, kur, izmantojot jāšanu uz zirga, tiek veikta fiziskā, psiholoģiskā, pedagoģiskā un sociālā potenciāla attīstīšana pacientiem ar funkcionēšanas traucējumiem, kas radušies neiroloģisku, muskuloskeletālu, kardiovaskulāru, pulmonoloģisku, oftalmoloģisku un citu orgānu sistēmu slimību un traumu rezultātā.

Reitterapijas novirzieni ir:

hippoterapija ir ārstēšanas metode, kur zirga triju dimensiju kustības tiek iz-mantotas terapeitiskā veidā, lai stimulējot sensorās, neiromotorās un kognitīvās sistēmas, sasniegtu funkcionēšanas uzlabošanos.
terapeitiskā jāšana ir nodarbības, kurās notiek jāšanas pamatiemaņu apgūšana, vingrojumi uz zirga līdzsvara un kustību koordinācijas uzlabošanai, lokanības un muskuļu spēka attīstīšanai, kas pozitīvi ietekmē kognitīvo, fizisko, emocionālo un sociālo labsajūtu.
pedagoģiskā jāšana un voltizēšana, kas tiek pielietota personām ar garīga rakstura un uzvedības traucējumiem. Voltizēšana apvieno statisku un dinamisku vingrojumu elementus, kurus izpilda uz kustībā esoša zirga (soļu, rikšu vai lēkšu gaitā) individuāli vai komandā.

1.2. Pamatojums

Reitterapijas metode ir droša, neinvazīva, ētiskos principus respektējoša un tiek plaši pielietota dažādu pacientu ārstēšanas un rehabilitācijas procesā. Katram pacientam, ņemot vērā viņa sūdzības un objektīvo atradni, klīnisko diagnozi, vecumu un dzimumu un citus individuālos faktorus, balstoties uz zināšanām par vingrojumu fizioloģisko pamatu, iedarbību un specifiskām metodikām, tiek izvēlēti un individuāli piemēroti atbilstoši un efektīvi terapeitiskie vingrojumi zirga mugurā. Terapeitiskie vingrojumi netiek pielietoti, ja pacientam ir medicīniski nestabils stāvoklis vai pastāv kontrindikācijas to veikšanai.

Reitterapeits savā darbā izmanto dažādas terapeitisko vingrojumu tehnikas. Katrai terapeitisko vingrojumu tehnikai ir savi mērķi, priekšrocības, ierobežojumi un kontrindikācijas.

Ņemot vērā terapeitiskajā vingrojumā ietvertās aktivitātes, vingrojumus iedala:

pasīvi terapeitiskie vingrojumi- šajā gadījumā nav aktīvas pacienta darbības, bet kustību pacientam veic reitterapeits manuāli, pacients sēž zirga mugurā kopā ar reitterapeitu;
aktīvi vingrojumi: veic pacients zirga mugurā.

1.3. Mērķis

Reitterapijas mērķis ir:

uzlabot un atjaunot daļēji zaudētās vai arī kompensēt pilnīgi zaudētās kustību balsta aparāta funkcijas;
uzlabot līdzsvaru un kustību koordināciju;
normalizēt muskuļu tonusu;
sekmēt pareizu kustību paternu veidošanos;
uzlabot muskuļu spēku;
uzlabot gaitas kvalitāti;
uzlabot sensorās un motorās funkcijas;
uzlabot verbalizāciju;
veicināt psiholoģisko adaptāciju;
veicināt emocionālā kontakta veidošanu, sekmēt saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem;
uzlabot apzināto darbību procesus, loģisko domāšanu, sekmēt personas iniciatīvu;
veicināt personas pašpaļāvību, pašcieņu un paškontroli.

1.4. Paredzamie rezultāti:

daļēji zaudētās vai pilnīgi zaudētās kustību balsta aparāta funkcijas uzlabošana vai kompensēšana;
līdzsvara un kustību koordināciju uzlabošana;
muskuļu tonusu normalizēšana;
pareizu kustību patternu veidošana;
muskuļu spēku palielināšana;
gaitas kvalitātes uzlabošana;
sensorās un motorās funkcijas uzlabošana;
personas pašpaļāvības, pašcieņas un paškontroles uzlabošana.

2. Realizācija un nosacījumi

2.1. Indikācijas, ietverot pacientu grupu

Funkcionēšanas traucējumu gadījumos, kas radušies centrālās un perifērās nervu sistēmas, muskuloskeletālas sistēmas slimību un traumu rezultātā, kardiovaskulāro, pulmonoloģisko un citu interno slimību seku hroniskā vai ilgtermiņa rehabilitācijas etapā:

organisks centrālās nervu sistēmas bojājums ar līdzsvara un koordinācijas traucējumiem;
multiplā skleroze (remisijas fāzē);
cerebrālā trieka;
hemorāģisks vai išēmisks insults (pēc 3 mēnešiem);
galvas smadzeņu trauma;
Parkinsona slimība;
meningomielocēle;
perifēras mono- un polineiropātijas;
mielopātijas;
poliomielīts;
neprogresējoša muskuļu distrofija;
epilepsija;
muguras smadzeņu bojājums zem C4 līmeņa;
encefalīts, meningīts;
spondiloze, spondiloartroze;
stāvoklis pēc mugurkaula diskektomijas (3-4 mēnešus pēc ķirurģiskas ārstēšanas);
Behtereva slimība (1. pakāpe, remisijas fāzē);
osteoporoze (1. pakāpe);
deģeneratīvs artrīts, osteoartrīts, artrozes;
reimatoīdais artrīts (remisijas fāzē);
gūžas locītavas endoprotezēšana (pēc 6 mēnešiem);
skolioze (1. un 2. pakāpe);
ekstremitāšu saīsinājums, amputācijas;
patoloģiska kifoze vai lordoze;
iedzimts greizais kakls (torticollis);
Gijēna- Barē sindorms;
bronhiālā astma;
plaušu emfizēma;
slodzes stenokardija;
stāvoklis pēc miokarda infarkta (III rehabilitācijas posms)
stāvoklis pēc sirds operācijām (pēc 1 gada);
somatoforma veģetatīva disfunkcija;
zarnu atrofija;
depresija;
Dauna sindroms;
hiperaktiviāte;
autiska spektra traucējumi
garīga atpalicība (viegla un vidēja).

2.2. Kontrindikācijas

Absolūtās kontrindikācijas:

akūts artrīts;
atlanto-aksiāla nestabilitāte;
gūžas locītavas subluksācija, dislokācija;
nepilnīgi konsolidējušies kaulu lūzumi (pirmie trīs mēneši pēc lūzuma);
mugurkaula skolioze L1-L2 līmenī;
osteogenesis imperfecta;
osteoporoze (3.–4. pakāpe);
osteosintēze (mugurkaula skriemeļiem vai gūžas locītavas apvidū);
patoloģiski lūzumi;
spondilolistēze;
starpskriemeļu disku prolapss;
stāvoklis pēc mugurkaula skriemeļu lūzuma (pirmie 7 mēneši);
skolioze (3.-4. pakāpe);
mugurkaula skriemeļu nestabilitāte;
Chiari II malformācijas, hidromielīts;
neoperēta cerebrāla aneirisma;
neoperēta Spina bifida;
alerģija uz zirga apmatojumu;
dekompensētas sirds-asinsvadu sistēmas slimības;
Dišēna miopātija, progresejošas miopātijas;
fobija no zirga;
hemofilija;
hipertensīva slimība (2.–3. pakāpe);
infekcijas slimības;
izgulējumi uz svaru nesošajām virsmām;
kardiostimulators;
ķirurģiska iejaukšanās pēdējo trīs mēnešu laikā;
nazogastrāla zonde;
hroniska nieru slimība (4.-5. stadija);
paroksizmāla mirdzaritmija;
sirds mazspēja (3.–4. pakāpe);
stāvoklis pēc sirds operacijas pēdējā gada laikā;
stomas (gastrostoma, ileostoma);
tromboflebīts, tromboze;
nierakmeņu slimība;
vaļējas brūces uz svaru nesošajām virsmām;
vēnu varikoze;
žultsakmeņu slimība;
onkoloģiskas saslimšanas akūtā fāzē vai aktīvas novērošanas fāzē;
traheostoma.

Relatīvas kontrindikācijas:

artrogripoze;
heterotopā osifikācija;
mugurkaula skriemeļu fiksācija;
osteoporoze (2. pakāpe);
neirofibromatoze;
multiplā skleroze paasinājuma fāzē;
ādas plastika svaru nesošajām ķemeņa daļām;
Chiari malformācija ar kondilāru hiperplāziju;
Klippel-Feil sindroms;
Leša-Nihana sindroms;
Māršala-Smita sindroms;
nekontrolējami uzvedības traucējumi;
slikti kontrolēts cukura diabēts;
pastāvīgs urīnceļu katetrs (sievietēm);
trūces;
labdabīgie audzēji.

2.3. Brīdinājumi

Vienlaicīgi ar reitterapijas nodarbībām nedrīkst kordot zirgus, nedrīkst veikt jātnieku sporta treniņus.

Ja pacienta funkcionālais stāvoklis atļauj, nodarbības var veikt apvidū (meža takas, pļavas, jūras krastā).

Aizliegts organizēt reitterapijas nodarbības gar ceļiem, kur brauc mašīnas, pa asfaltētu vai akmeņainu segumu.

Stallim jāatbilst zirgu novietnēm noteiktajām prasībām, jo reitterapijas tehnoloģijā ir ārkārtīgi svarīga zirgu izmitināšana un uzturēšana, lai nodrošinātu dzīvnieku labsajūtu un zirgs būtu drošs pacientiem.

2.4. Iespējamās komplikācijas

Nav zināmas komplikācijas, kas attīstītos reitterapijas pielietošanas rezultātā.

3.Metodes norises apraksts

3.1.Pacienta informēšana pirms terapijas

Reitterapijas pakalpojumu iespējams saņemt tikai ar ārsta norīkojumu un pēc retterapeita izvērtējuma.

Reitterapija sākas ar pacienta un/vai tā pārstāvja informēšanu par terapijas norisi.

3.2.Sagatavošanās periods pirms terapijas

Lai varētu veikt pilnvērtīgu pacienta novērtēšanu, kas tālāk kalpotu par pamatu terapeitisko mērķu un reitterapijas ārstēšanas metodes izvēlē, reitterapeitam ir nepieciešams gūt priekšstatu par pacienta vispārējo veselības stāvokli, funkciju un struktūru traucējumiem, aktivitāšu un dalības ierobežojumiem, vides un personīgajiem faktoriem, tādējādi gūstot izpratni par pacienta spējām veikt dažādas fiziskas aktivitātes un iesaistīties ikdienas aktivitātēs (t.sk., darbā, brīvā laika nodarbēs).

Pacienta funkcionālo spēju novērtēšanā iegūtie rezultāti kopā ar pārējo pacienta komplekso izvērtējumu dod iespēju:

sniegt reitterapeita slēdzienu;
izvirzīt terapijas mērķus;
plānot individuālu, mērķtiecīgu un efektīvu terapijas procesu.

Reitterapeita slēdziens tiek veidots, integrējot terapeita zināšanas un personas izmeklēšanas un novērtēšnas rezultātus.

Izvirzot reitterapijas mērķus, tiek ņemts vērā, vai kopējās ārstēšanas un rehabilitācijas mērķis ir vērsts uz pacienta funkcionālā stāvokļa uzlabošanu un zaudēto funkciju atgūšanu, vai uz funkcionālā stāvokļa saglabāšanu un zaudēto funkciju kompensāciju, vai arī uz veselības veicināšanu un funkcionālo spēju veicināšanu. Būtiski, lai reitterapijas mērķi būtu integrēti pacienta kopējā ārstēšanas un rehabilitācijas plānā.

Uzsākot ārstēšanu, tiek plānota atkārtota pacienta izvērtēšana, lai novērtētu mērķu sasniegšanu vai to atkārtotu formulēšanu, ja kādu iemeslu dēļ izvirzītos mērķus nav iespējams sasniegt. Reitterapijas mērķi var tikt mainīti, mainoties pacienta vispārējam veselības stāvoklim vai aktuālajai situācijai.

3.3. Terapijas apraksts

Reitterapijas nodarbības ilgums atkarīgs no pacienta funkcionālā stāvokļa, izvirzītajiem terapijas mērķiem un pašsajūtas konkrētajā nodarbībā:

rekomendējamais reitterapijas nodarbības ilgums ir līdz 20 minūtēm;
rekomendējamais terapeitiskās jāšanas nodarbības ilgums ir līdz 1 stundai;
rekomendējamais pedagoģiskās jāšanas un voltizēšanas nodarbības ilgums ir līdz 40 minūtēm.

3.3.1. Reitterapijas tehnikas:

uzkāpšana uz zirga;
pareiza sēdēšana uz zirga;
zirga vadīšanas apmācība (uz vietas, soļos, rikšos, aulekšos);
nokāpšana no zirga;
jāšana soļos;
jāšana rikšos;
jāšana aulekšos;
līkloču jāšana;
jāšana ar virziena maiņu;
tehnikas "kustība- apstāšanās- kustība" izmantošana;
jāšana dažādos apvidos;
dažādas spēles zirga mugurā.

3.3.2. Hippoterapijas vingrinājumi (sēžot zirga mugurā (uz vietas, soļos, rikšos) (individuālā programma)):

vingrinājumi muskuļu tonusa normalizēšanai (spasticitātes mazināšanai, muskuļu spēka palielināšanai);
vingrinājumi līdzsvara uzlabošanai;
vingrinājumi koordinācijas uzlabošanai;
vingrinājumi motorikas uzlabošanai;
vingrinājumi muskuļu atrofijas un locītavu kontraktūras profilaksei;
vingrinājumi locītavu kustību apjoma palielināšanai;
koriģējošie vingrinājumi;
vingrinājumi ķermeņa un vēdera muskulatūras nostiprināšanai;
vingrinājumi stājas korekcijai;
organisma aizsargspēju nostiprināšana;
elpošanas vingrinājumi.

3.3.3. Palīgreitterapija:

3.1.sīkās motorikas attīstīšana;

3.2.runas attīstības elementi reitterapijas laikā;

3.3.uzmanības un loģikas trenēšana;

3.4.komunikācijas spēju veicināšana;

3.5.autisma novēršana.

3.4. Pēcprocedūras perioda apraksts

Lai varētu spriest par ārstēšanas rezultātiem, nepieciešams paredzēt un realizēt atkārtotu pacienta izvērtēšanu, kas ļautu spriest par ārstēšanas rezultātā gūtajām funkcionālā stāvokļa izmaiņām, kā arī aktivitāšu un dalības uzlabojumu.

4. Ārstniecības personas (informācija par realizācijā iesaistītajām ārstniecības personām, vispārējā kvalifikācija un papildus kvalifikācija, kas nepieciešama konkrētās MT lietošanai)

Reitterapiju var veikt ārstniecības persona- reitterapeits (ārstniecības persona, kura atbilstoši ārstniecības personu specialitāšu klasifikatoram (kas bija spēkā līdz 2018. gada 26. jūnijam) reģistrā reģistrēts kā reitterapeits), kā arī ārstniecības personas, kuras apguvušas Reitterapijas metodi (M73). Reitterapijas metodi var apgūt sekojošas ārstniecības personas: ārsts (P00); ārsta palīgs (n27); fizioterapeits (T01); ergoterapeits (T02); audiologopēds (T05).

Reitterapijas nodarbības laikā reitterapeitam asistē tikai ārstniecības atbalsta persona-reitterapeita asistents (T08).

5. Tehnoloģiskais nodrošinājums

5.1. Izmantojamie materiāli

Reitterapijas nodarbībās drīkst izmantot zirgus, kuri ir speciāli atlasīti un apmācīti, un ir saņēmuši Latvijas Profesionālās Reitterapijas asociācijas sertifikātu.

Reitterapijas nodarbībās tiek izmantotas reitterapijas zirglietas.

Ja pacients sēž zirga mugurā patstāvīgi, ir jālieto jātnieku aizsargķivere.

Ja pacients sēž zirga mugurā kopā ar reitterapeitu, aizsargķivere nav obligāta bērniem līdz 18 gadu vecumam (par bērna drošību atbild reitterapeits).

Pieaugušajiem, kuri sēž zirga mugurā kopā ar reitterapeitu, aizsargķiveres lietošana ir obligāta.

5.2. Telpas un to aprīkojums

Nodarbības vietā jābūt reitterapijas rampai, lai atvieglotu pacientu uzkāpšanu zirgā, pacientu pareizu pozicionēšanu uzkāpšanas un nokāpšanas laikā, kas būtiski ietekmē reitterapijas efektivitāti.

Nodarbībām nepieciešams norobežots līdzens laukums āra apstākļos vai slēgtā manēžā. Prasības manēžai un vasaras arēnai ir standarta drošības prasības jebkurai vietai, kur notiek jāšanas nodarbības. Leņķis manēžas nožogojumam neļaus jātnieka pēdai aizķerties un iegūt traumu, jājot gar manēžas sienu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi pacientiem ar kustību traucējumiem. Manēžas virsmai jābūt līdzenai, jo reitterapijas nodarbības laikā ir nepieciešama vienmērīga, līdzena kustība ar noteiktu ātrumu. Pretējā gadījumā zirgs var paklupt, un nebūs iespējas ne tikai nodrošināt kvalitatīvu reitterapijas pakalpojumu, bet pastāv iespēja izraisīt traumu.

Reitterapijas praksei jābūt reģistrētai Ārstniecības iestāžu reģistrā. Jāatbilst un jābūt aprīkotai atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

2022. gada 1. decembrī.

Latvijas Profesionālā Reitterapijas Asociācija

Pārskatīts un papildināts: 2012. gada 2. novembrī