Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāze

Drāmas terapija

Pārskatīts un papildināts Zāļu valsts aģentūrā
2022. gada 7. novembrī ar lēmumu nr.1-50/351

Izvērsts medicīnas tehnoloģijas metodes apraksts

1.Ievads

1.1. Vispārēja informācija

Drāmas terapijā tiek izmantoti drāmā un teātra mākslā balstīti daudzveidīgi specifiski elementi, metodes un tehnikas. Ņemot vērā pacienta/klienta grūtības, vajadzības un resursus, īsteno pacientvērstu un pierādījumos balstītu drāmas terapijas procesu, pamatojoties uz cilvēka daudzveidīgo lomu nozīmi, to saistību ar cilvēka uzvedības modeļiem, kognitīvajiem procesiem un emocionālajiem stāvokļiem, izmanto terapeitiskās pieejas, metodes un tehnikas, lai mērķtiecīgi virzītu pacientu/klientu risināt un pārvarēt daudzveidīgas veselības un sociālās grūtības.

Drāmas terapijas radošajā procesā direktīvi vai nedirektīvi izmanto drāmas izteiksmes līdzekļus un radošās aktivitātes, teātra tehnikas, lomu spēles, stāstus, pasakas, rekvizītus, mūziku, kustību, metaforas, simbolus, mākslu, kā arī sarunu un refleksiju par procesu.

Pēc Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK), Drāmas terapijas (turpmāk- DT) darbību var attiecināt uz ķermeņa funkciju, aktivitātes un dalības, vides un personālo faktoru komponentēm , darbojoties ar izvērtēšanu, attīstības veicināšanu, funkciju uzlabošanu, traucējumu novēršanu un mazināšanu sekojošos domēnos:

1. ķermeņa funkciju līmenī:

a. garīgās funkcijas;
b. maņu funkcijas un sāpes;
c. nervu, muskuļu un skeleta sistēmas un ar kustībām saistītās funkcijas;

2. aktivitātes un dalības līmenī:

a. mācīšanās un zināšanu lietojums;
b. vispārējie uzdevumi un vajadzības;
c. komunikācija;
d. mobilitāte;
e. pašaprūpe;
f. interpersonālā mijiedarbība un attiecības;
g. dzīve kopienā, sociālā un pilsoniskā dzīve;

3. vides faktoru līmenī:

a. atbalsts un savstarpējās attiecības;
b. attieksmes;
c. personālie faktori – personas īpašību ietekme.

1.2. Mērķis

DT mērķis ir ar drāmas un teātra mākslas elementiem, metodēm un tehnikām:

  • - mazināt saslimšanas un veselības traucējumu simptomus;
  • - izmantojot integratīvu pieeju un, fokusējot pacienta/klienta uzmanību, ietekmēt problēmu netiešā veidā;
  • - izmantojot atbalstošo pieeju, mazināt problēmas sekas vai mazināt problēmas attīstību preventīvā kontekstā.

DT mērķu izvirzīšana ir cieši saistīta ar DT plāna izstrādi un DT rezultātu novērtējuma kritēriju izvirzīšanu. DT mērķu izvirzīšana ir cieši saistīta ar:

  • darba vides specifiku (veselības aprūpes, sociālās aprūpes, izglītības iestādes u.c.);
  • multiprofesionālās komandas speciālistu darbu;
  • pacienta indikācijām / kontrindikācijām;
  • pacienta funkcionēšanu / nespēju;
  • pacienta veselības stāvokli ietekmējošiem vides un personālajiem faktoriem;
  • pacienta vajadzībām, vēlmēm, grūtībām, resursiem, iespējām;
  • u.c. faktoriem.

1.3. Paredzamie rezultāti:

1) primāri - samazināti saslimšanas un veselības traucējumu simptomi (piemēram, depresija, trauksme, fobijas u.c. ar garīgām funkcijām saistīti traucējumi, kā arī hroniskas sāpes);

2) sekundāri - izmantojot integratīvu pieeju, pacienta/klienta uzmanība tiek fokusētu uz pacienta/klienta domāšanu, jūtām un uzvedību, dzīves veidu, kā rezultātā tiek ietekmēta pacienta/klienta pamatproblēma. Šajā gadījumā DT darbība ir saistīta ar sevis apzināšanos, emociju izpausmi un regulāciju, mijiedarbības un komunikācijas pilnveidošanu, kognitīvo iemaņu attīstības veicināšanu, uzvedības izpausmju uzlabošanu. Ja nepieciešams, uzmanība var tikt fokusēta uz attīstību sekmējošām terapijas metodēm, tādējādi mēģinot ietekmēt problēmu netiešā veidā. Uzmanība nav fokusēta uz problēmu (traucējumu, simptomu) tieši, bet uz to iespējami ietekmējošiem faktoriem;

3) terciāri - izmantojot atbalstošo pieeju, pacienta uzmanība tiek vērsta uz personības izaugsmi, tā palīdzot pacientam tikt galā ar esošo problēmu, mazināt problēmas sekas vai mazināt problēmas attīstību preventīvā kontekstā. Hronisku un nedziedināmu saslimšanu gadījumos DT uzmanība tiek vērsta uz samierināšanos, skumju pārstrādi un situācijas pieņemšanu.

2. Realizācija un nosacījumi

2.1. Indikācijas, ietverot pacientu grupu

  • psihiskas saslimšanas (depresijas, t.sk. pēcdzemdību depresija, šizofrēnija, maniakāli depresīvā psihoze, alkoholisms, narkomānija, azartspēļu atkarība, izņemot akūtus stāvokļus);
  • funkcionāli sindromi un hronisks noguruma sindroms;
  • kustību un balsta sistēmas slimības (dažāda rakstura sāpes u.c.);
  • sirds un asinsvadu un vielmaiņas slimības (arteriālā hipertensija, stāvokļi pēc insulta u.c., (izņemot akūtus stāvokļus), hiperlipidēmija, insulīna rezistence);
  • elpošanas orgānu slimības (bronhiālā astma);
  • ādas slimības (psoriāze, neirodermīts);
  • kuņģa un zarnu trakta slimības (hroniskas vēdera dobuma augšdaļas slimības bez organiska cēloņa).

2.2. Kontrindikācijas

  • akūti stāvokļi (ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamība, akūta psihoze, akūta intoksikācija);
  • hroniskas saslimšanas paasinājums;
  • nekompensēta arteriālā hipertensija;
  • akūtas muskuļu un skeleta sāpes;
  • dezorientācija laikā un telpā;
  • paaugstināts spiediens acīs;
  • grupā kontrindicēts piedalīties personām, kuras nespēj kontrolēt savus agresīvos impulsus un var apdraudēt citus grupas dalībniekus.

2.3. Brīdinājumi

-

2.4. Iespējamās komplikācijas

Nav zināmas komplikācijas, kas attīstītos DT pielietošanas rezultātā

2.5. Lietošana īpašām pacientu grupām

  • - bērniem, sākot no 4 gadu vecuma;
  • - grūtniecēm un mātēm bērna zīdīšanas laikā.

Īpaša piesardzība nepieciešama strādājot ar sekojošām slimību grupām:

  • - ļaundabīgi audzēji;
  • - iedzimtas hemolītiskas anēmijas;
  • - asinsrites traucējumi;
  • - neskaidras etioloģijas (izcelsmes) infekcijas slimības un drudža stāvokļi;
  • - hroniskas infekciozas saslimšanas akūtā (paasinājuma) stadijā (tuberkuloze, bruceloze u.c.);
  • - sirds, plaušu u.c. saslimšanas dekompensācijas stadijā.

3. Metodes norises apraksts

3.1. Pacienta informēšana pirms terapijas

DT sākas ar atbilstošas vienošanās (kontrakta) noslēgšanu starp klientu/pacientu un mākslas terapeitu, kurā noteiktas abu pušu tiesības, pienākumi un atbildība terapeitiskajās attiecībās. Mākslas terapeits iesaistās terapeitiskajās attiecībās un DT procesā vienīgi pēc nosūtījuma no citiem speciālistiem vai klienta/pacienta brīvprātīgas pieteikšanās. Vienošanās var būt rakstiska vai mutiska, kas drāmas terapijas laikā var tikt grozīta, pārskatīta un koriģēta, un kuru noslēdz abas puses (mākslas terapeits un klients/pacients, ja tas ir iespējams, vai viņu pārstāvoša persona, piemēram, vecāki, aizbildnis u.c.), lai nodrošinātu skaidrību, savstarpēju sapratni un radītu ētisku un tiesisku ietvaru terapeitiskajām attiecībām. Skaidra un atbilstoša vienošanās ievieš struktūru, norāda virzienu un mērķi darbam un nodrošina kārtību. Tā ir nepieciešama, lai veidotu pamatnoteikumus un robežas efektīvai drāmas terapijai, kā arī iespējami maksimāli izvairītos no domstarpībām un strīdus situācijām.

3.2. Sagatavošanās periods pirms terapijas

Vienošanās iekļauj pamatnoteikumus, kas nosaka sesiju skaitu, biežumu, vietu, ilgumu, samaksu, konfidencialitāti, kā arī paredz rīcību situācijās, kad sesija tiek pārcelta vai nenotiek. Tiek atvēlēts laiks, lai informētu klientu/pacientu par DT procesu, principiem, iespējamajiem rezultātiem, riskiem, ietekmi uz veselību. Pamatnoteikumos tiek iekļauta arī pacienta piekrišana par piedalīšanos individuālajās vai grupas sesijās. Būtu vēlams apspriest klienta/pacienta un mākslas terapeita savstarpējās gaidas – to, kā abas puses izprot DT mērķi, kādus rezultātus abas puses sagaida terapijas noslēgumā un kā šie rezultāti tiks atpazīti.

Ja iespējams, tiek noteikti DT starprezultātu un gala rezultātu novērtēšanas kritēriji. Līdz ar to mākslas terapeitam ir atbilstoši jāpārrunā un jāizskaidro gan klientam/pacientam, gan viņa piederīgajiem/aprūpētājiem DT process, iespējamie rezultāti, riski un DT ietekme uz veselību.

Viens no mākslas terapeita uzdevumiem pirmajā DT posmā ir pacienta sākotnējā izvērtēšana (angl. initialassessment) un piemērotības noteikšana individuālajam vai grupas darbam, izmantojot sākotnējās intervijas un mākslā balstītus izvērtēšanas instrumentus, kā arī hipotēzes izveide par pacienta grūtībām un tām atbilstošo DT, balstoties uz apkopotajiem izvērtēšanas rezultātiem. Izvērtēšana ir pamats DT mērķu izvirzīšanai un DT plāna sastādīšanai.

Izvērtēšanā mākslas terapeits lieto dažādus izvērtēšanas instrumentus, atbilstoši savai kompetencei, lai:

1) izvērtētu pacienta orientējošo aktuālo fizisko stāvokli, psiholoģisko stāvokli un sociālo situāciju;
2) izprastu pacienta pašreizējās problēmas/grūtības un to attīstību;
3) izvērtētu pacienta resursus un spējas;
4) izvērtētu pacienta piemērotību DT;
5) veiktu risku un kontrindikāciju izvērtēšanu pacientam;
6) formulētu DT mērķus (sākotnējais izvērtējums ir mākslas terapeita darba hipotēzes pamats, kas nosaka DT plāna izveidi).

Izvērtēšana tiek veikta sadarbībā ar ārstējošo ārstu un citiem multiprofesionālās komandas speciālistiem. Pēc izvērtēšanas, uzsākot DT, mākslas terapeits izvirza un noformulē terapeitisko mērķi un uzdevumus (izveido DT plānu), ja iespējams, sadarbībā ar pacientu, ņemot vērā pacienta īpatnības, iespējas, DT ilgumu un darba vides specifiku.

3.3. Terapijas apraksts

Mākslas terapeits pēc pacienta izvērtēšanas veic:

  • literatūras analīzi, t.i., izpēta, kā DT strādā ar konkrēto pacientu grupu;
  • veic teorētiskās pieejas izvēles pamatojumu darbā ar konkrēto pacientu grupu;
  • formulē radošā procesa pamattēmas (tēmu blokus) atbilstoši izvirzītajiem DT mērķiem (ievērojot secīguma un attīstības principus);
  • atlasa katrai tēmai atbilstošus DT uzdevumus/metodes un pamato to atbilstību konkrētajā situācijā;
  • izvirza un formulē katras sesijas mērķi un norāda izvēlētos uzdevumus/metodes to sasniegšanai.

DT procesa laikā DT mērķi un DT plāns var mainīties, jo DT procesa laikā svarīgi veikt starprezultātu novērtējumu, kas prasa pārskatīt plānotās darbības efektivitāti un DT procesa atbilstību plānam, mērķiem un pašreizējai situācijai.

DT sesijas struktūra katrā DT posmā veidojas atšķirīgi. Pirmajā posmā sesijas lielākā daļa tiek veltīta kontakta nodibināšanai un pacienta izvērtēšanai, savukārt, otrajā posmā nozīmīgs organizējošs faktors ir katras DT sesijas trīsdaļu struktūra, ieplānojot katras daļas aptuveno ilgumu.

Ievaddaļa, kurā tiek veikta aktuālās situācijas izvērtēšana un iesildīšanās radošajam darbam, izmantojot atbilstošas DT iesildīšanās tehnikas.

Galvenā (darbības) daļa, kurā notiek pats radošais process, izmantojot DT atbilstošas darbības tehnikas, kam seko radošā procesa un rezultāta apspriešana, kā arī terapeitisko attiecību pārrunāšana.

Noslēguma daļa, kurā tiek izdarīti secinājumi par sesiju.

DT sesijas ilgums ir 30/60/90/120 min, atkarībā no klienta/pacienta vecuma, fiziskā un psiholoģiskā stāvokļa, klīniskās diagnozes (ja tāda ir), DT mērķa, DT formas – individuāli vai grupā u.c. faktoriem.

DT noslēguma posmā tiek veikts DT rezultātu novērtējums (t.i. progresa, dinamikas, rezultātu novērtējumu), kopsavilkums un DT noslēgums.

“Drāmas terapija” algoritms

1. Pacienta orientējošā aktuālā fiziskā, psiholoģiskā stāvokļa un sociālās situācijas izvērtēšanas un analīzes drāmas terapeita tehnoloģijas:

1.1. sākotnējās informācijas iegūšana (kontakta dibināšana un intervija ar pacientu) (30 - 90 min);

1.2. pacienta grūtību un situācijas analīze, iegūstot papildus informāciju no piederīgajiem, ārstniecības personāla (60 min);

1.3. pacientu pašnovērtējuma aptaujas (30 – 60 min);

1.4. objektīvā izvērtējuma testi (30 – 60 min);

1.5. mākslā balstīta izvērtēšana drāmas terapijā: (30 – 90 min):

1.5.1. lomu taksonomijas sistēmas analīze (60 min);

1.5.2. lomu profilu izvērtēšanas sistēma (90 min);

1.5.3. lomu spēļu testi (EPR, DRPT, 6-PSM, 6-Key) (90 min) (aprakstīti noslēdzošajā nodaļā “6. Cita informācija”);

1.5.4. sociometriskie testi (sociālais/lomu/kultūras atoms, spektrogramma, sociogramma) (60 min).

1.6. vispārējā pārskata izveide (izvērtēšanā iegūtās informācijas, multiprofesionālās komandas dalībnieku izmeklējumu rezultātu analīzes un pacienta slimības vēstures analīzes apkopošana) un mākslas terapeita darba hipotēzes izvirzīšana un formulēšana, drāmas terapijas mērķu un uzdevumu formulēšana, drāmas terapijas rezultātu novērtēšanas plānošana; ja mākslas terapeits strādā multiprofesionālas rehabilitācijas komandas sastāvā – drāmas terapijas mērķu integrācija kopējā komandas darba plānā (60 – 90 min).

2. Drāmas terapeita darba tehnoloģijas:

Drāmas terapijas sesija (individuāli vai grupā), izmantojot iesildīšanās tehnikas, darbības tehnikas un noslēguma tehnikas, iekļaujot specifiskas drāmas terapijas tehnikas (darbs ar ķermeni ar drāmas metodēm, dramatiskā projekcija, lomu spēle un personifikācija, drāmas terapeitiskā empātija un distancēšanās, aktīva klausīšanās un skatīšanās) (30 – 120 min):

1.1. iesildīšanās tehnikas – individualizēti terapeitiski vingrinājumi individuāli vai grupā, lai aktivizētu pacientu drāmas terapijas procesam un sekmētu emocionālo ekspresiju, veicinātu spontanitāti un atraisītu kreativitāti, veicinātu grupas dinamiku;

1.2. darbības tehnikas – individualizēti uzdevumi terapeitisko mērķu sasniegšanai (lomu integrēšana, sociodrāma, psihodrāma, dramatizējuma izvēršana, stāstu un pasaku sacerēšana un attēlošana un klausīšanās, skulptūru, metaforu radīšana, simbolizēšana, darbošanās ar maskām, grimu, lellēm un marionetēm, fotogrāfijām un video);

1.3. noslēguma tehnikas katras drāmas terapijas sesijas integrēšanai (verbalizācija, dialoga veidošana un atgriezeniskā saikne; dramatiskais noslēguma darbs).

3. Drāmas terapijas rezultātu novērtēšana, atbilstoši 1.5. punktam (60 min).

4. Slēdzienu un rekomendāciju izstrāde (30 min).

5. Savas prakses supervīzija individuāli vai grupā (supervīzijas stundu skaits atbilstoši slodzei) .

6. Drāmas terapeits, izmantojot 1. un 2. punktā minētās tehnoloģijas, piedalās pacientu ārstniecības procesā neatkarīgas prakses (monoprofesionāla pakalpojuma sniedzējs) vai multiprofesionālas rehabilitācijas komandas sastāvā.

3.4. Pēcprocedūras perioda apraksts

Pēdējās DT sesijās mākslas terapeits kopā ar pacientu/klientu veic DT rezultātu novērtējumu atbilstoši iepriekš izstrādātiem novērtēšanas kritērijiem, kuri tiek izvirzīti DT procesa pirmajā posmā. Mākslas terapeits kopā ar pacientu/klientu pārskata terapeitisko procesu kopumā un pārrunā sasniegto izmaiņu atbilstību terapeitiskajam mērķim. Viens no veidiem, kā konstatēt pacienta/klienta sasniegtos rezultātus un izmaiņas DT laikā, ir izvērtēšanā izmantot mākslā balstītos instrumentus (minēti punktā 1.5.).

Veidojot kopsavilkumu, jāņem vērā, vai DT procesa pabeigšana ir bijusi plānota vai neplānota. Plānota darba pabeigšanas gadījumā mākslas terapeits atzīmē būtiskākās pacienta stāvokļa un uzvedības izmaiņas, to atbilstības pakāpi terapeitiskajam mērķim, rekomendācijas un nosacījumus gūto rezultātu uzturēšanai un turpmākajam darbam. Ja darba pabeigšana bijusi neplānota, jāfiksē pārtraukšanas brīdī panāktās izmaiņas pacienta stāvoklī vai uzvedībā, ja tādas ir, DT pārtraukšanas iemesli un iespējamās sekas. DT rezultātu novērtējumā, tāpat kā starprezultātu novērtējumā, var veikt patstāvīgu novērtējumu, veikt to kopā ar kolēģiem vai supervizoru. Mākslas terapeitam strādājot multidisciplinārā komandā, DT rezultāti tiek pārrunāti ar multiprofesionālās komandas speciālistiem.

Drāmas terapeits, lietojot minētās tehnoloģijas, dienā strādā maksimāli ar pieciem pacientiem individuāli vai maksimāli ar divām grupām, vai individuāli un grupā, bet ne vairāk kā ar vienu grupu un trim individuālajiem pacientiem dienā.

4. Ārstniecības personas (informācija par realizācijā iesaistītajām ārstniecības personām, vispārējā kvalifikācija un papildus kvalifikācija, kas nepieciešama konkrētās MT lietošanai)

DT Latvijā realizē mākslas terapeits (n91)- ārstniecības persona, kura ir ieguvusi maģistra grādu veselības aprūpē un mākslas terapeita profesionālo kvalifikāciju ar specializāciju drāmas terapijā (saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu). Mākslas terapeits strādā veselības aprūpes, sociālās aprūpes vai izglītības vidē, tāpat arī privātās iestādēs vai organizē savu privātpraksi.

Uzsākot profesionālo darbību DT veselības aprūpes sistēmā, viens no pirmajiem mākslas terapeita uzdevumiem ir iepazīties ar tās organizācijas kultūru, kurā viņš strādā, lai izprastu konkrētās organizācijā valdošās vērtības, sociālās normas, prasības, vietu multidisciplinārajā komandā u.c. organizāciju raksturojošus faktorus, kas parasti ietekmē drāmas terapeita darba specifiku.

5. Tehnoloģiskais nodrošinājums

5.1. Izmantojamie materiāli

DT rekvizītu pamatkomplektā ietilpst dažāda stila, lieluma un krāsu objekti, priekšmeti, atribūti, aksesuāri un kostīma elementi, mākslas materiāli, kas palīdz klientam/pacientam iejusties un darboties dramatiskajā realitātē.

5.2. Telpas un to aprīkojums

DT kabinets/telpa jāiekārto atbilstoši DT specializācijas prasībām. DT kabineta iekārtošana ir atkarīga no tā, vai DT kabinets paredzēts individuālajai drāmas terapijai, drāmas terapijai grupā vai abām DT darba formām. DT kabinets ir tā vieta, kur notiek gan radošais, gan terapeitiskais process, tāpēc ir nozīmīgi:

1) nodrošināt pacientu ar pietiekami plašu telpu radošā darba veikšanai, kas, savukārt, nozīmē, ka DT kabineta platībai ir jābūt pietiekami lielai;
2) telpu iekārtot tā, lai klients/pacients justos emocionāli un fiziski droši un komfortabli, veicot ar radošo procesu saistītās aktivitātes;
3) telpas iekārtojumam būtu jāparedz zona sesijas sarunas daļai un zona sesijas darbības jeb radošā procesa daļai;
4) DT laikā klients/pacients ir jānodrošina ar drāmas terapijas rekvizītiem. Rekvizītiem ir jābūt labi pārskatāmiem pirms radošā procesa uzsākšanas, lai pacientam būtu viegli izdarīt izvēli. Tiem ir jābūt telpā izkārtotiem vai nu plauktos, vai novietotiem uz galda, kur klients/pacients strādās, vai noliktiem uz grīdas, krēsliem u.c. atbilstoši radošā darba specifikai. Mākslas terapeitam ir jāpalīdz klientam/pacientam izprast, kā lietot konkrētu rekvizītu. Ja kāds mākslas materiāls vai rekvizīts nav piemērots kādai konkrētai klientu/pacientu vecuma grupai, mākslas terapeits sesijas laikā tos konkrētajai klientu/pacientu grupai nepiedāvā.

6. Cita informācija

Izvērstajā aprakstā izmantotie specifiskie “Drāmas terapijas”
termini un to skaidrojumi:

Taksonomijas sistēmas tests (Robert J. Landy 1993.g.): 84 lomu tipi un 74 apakštipi, katrai lomai ir piedēvētas īpašības: somatiska, izzinoša, emocionāla, sociāla, garīga, estētiska. Pamatojoties uz šo lomu metodi, izstrādāta izvērtēšanas forma, kas ietver personas lomu 7 funkcionēšanas aspektus:

1. Spēja nosaukt lomu,
2. Lomu daudzums,
3. Spēja piedēvēt lomām kvalitāti,
4. Spēja attēlot alternatīvas lomas jeb sublomas,
5. Spēja uztvert lomas funkcionēšanu, darbību,
6. Stils un estētika, prezentējot lomu,
7. Spēja sasaistīt fiktīvo lomu ar ikdienas dzīvi.

Iemiesošanas – projekcijas - lomas tests (angl. embodiment–projection–role (EPR) paradigma), apraksta dramatiskās spēles posmus kā agrīnās bērnības attīstības stadijas no dzimšanas līdz 7 gadu vecumam. Dramatiskās spēles attīstības modelis (IPL) parāda to veidu, kā bērns mācījies spēlēties un kā tas izpaužas drāmas terapijā.

Lomu spēles tests (angl. Diagnostic Role Playing Test- DRPT, David R. Johnson) lomu spēles tiek izmantotas kā izvērtēšanas metode. Pirmajā testa daļā pacientam lūdz iejusties 5 dažādās lomās, izmantojot dažādus rekvizītus (vectēvs, nekrietns tips, politiķis, skolotājs, iemīļotā/ iemīļotais). Šīs 5 lomas atklāj 4 sociālās dimensijas: kontrole, seksualitāte, kompetence un rūpes.

Sešu daļu stāstu veidošanas metode ( angl. six -piece story making 6-PSM).( M. Lahad) Klientam/pacientam piedāvā izveidot un izstāstīt stāstu strukturētā veidā, izmantojot noteiktus jautājumus, kas ir šīs tehnikas pamatā un sekmē stāsta radīšanu.

6 taustiņu jeb atslēgu (angl. 6-Key, Susana Pendzik), 6 etapu izvērtēšanas metode drāmas terapijā. Šis modelis balstās uz dramatisko realitāti, ko vēl dēvē par fiktīvo tagadni vai fantastisko realitāti. Dramatiskā realitāte tiek definēta kā speciāla un droša forma, kurā var sākt eksperimentēt, tā atšķiras no ierastās realitātes.

Dramatiskās projekcijas drāmas terapijā (F.Džons,1996). Drāmas terapeits ar šo iemiesošanas- projekcijas- lomu modeli var novērtēt klienta/pacienta spēju darboties katrā no dramatiskās spēles fāzēm un izvēlēties resursus, lai palīdzētu indivīdam sekmīgi darboties un attīstīties.

Dramatiskā realitāte balstās uz sešiem „pieturas punktiem” saistībā ar sešiem izvērtēšanas etapiem: 1) spēja pāriet uz un no parastās realitātes, 2) dramatiskās realitātes kvalitāte, 3) lomas un tēli, 4) struktūra: sižets, tēma un konflikts, 5) reaģēšana uz to, 6) zemteksts.

 

2022. gada 5. oktobrī

Biedrība ”Latvijas Mākslu terapijas asociāciju apvienība”

Apstiprināts: 2010. gada 22. jūlijā

Iesniedzējs: Biedrība ”Latvijas Mākslu terapijas asociāciju apvienība”