Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāze

Narkoloģisko slimību recidīva novēršana izmantojot psihoterapiju, suģestīvo terapiju un sensibilizējošus medikamentus medicīniskā tehnoloģija

  1. 1. Vispārīgie jautājumi

    1. 1.1. Alkohola atkarības ārstēšanas metode, kas vērsta uz ilglaicīgas atturības nodrošināšanu, izmantojot psihoterapiju,
  2. suģestīvo terapiju, un kuras tiek pastiprinātas ar tādu medikamentu ievadīšanu, kuri sensibilizē organismu uz etilspirtu saturošiem dzērieniem un etilspirtu saturošiem medikamentiem, izraisot dažādas intensitātes organisma reakcijas.

    1. 1.2. Metode var tikt pielietota pacientam atrodoties stacionārā vai ambulatori pēc abstinences sindroma kupēšanas, psihiskā
  3. stāvokļa un miega normalizēšanas.

    1. 1.3. Pirms metodes pielietojuma nepieciešama pacienta vai tā likumisko pārstāvju informēšana par ārstēšanas izvēli un plānu,
  4. labvēlīgiem rezultātiem, zināmiem riskiem un komplikācijām, rakstiska piekrišana ārstēšanas metodei un plānam, kā arī iesaistīšana profilaktiskos pasākumos komplikāciju novēršanai.
  5. 2. Metodes teorētiskais pamatojums

    1. 2.1. Metodes pamatā ir pacienta psihoterapeitiska sagatavošana ilgtermiņa atturībai no alkoholu saturošiem dzērieniem,
  6. personības stiprināšana un dzīves kvalitātes uzlabošana, izmantojot diagnostisko interviju īstermiņa psihodinamisko psihoterapiju un kognitīvi biheiviorālo terapiju.

    1. 2.2. Alkohola atkarības rezultātā pacienta emocionālais līdzsvars tiek izjaukts, viņš nonāk konfliktā ar sevi un citiem, jo šajā
  7. procesā iesaistās visas CNS esošās neiroķīmisko substanču sistēmas – serotonīnerģiskā, noradrenalīnerģiskā, dopamīnerģiskā, opioerģiskā un GABA-erģiskā sistēmas. Šo vielu darbība nodrošina cilvēkam "iekšējā komforta" sajūtu. cilvēkiem. Atkarīgam cilvēkam rodas ļoti daudz dažādu problēmu, kuras atrisināt viņš vairs nav spējīgs bez citu palīdzības. Pastāvot tieksmei uz alkoholu, dažādu ārēju un iekšēju (interpersonālu) faktoru rezultātā pacientam iestājas emocionāla krīze, kura izraisa recidīvu (alkohola lietošanas atsākšanu).

    1. 2.3. Psihoterapeitisko metožu pielietošanas mērķis ir palīdzēt pacientam rast risinājumu adekvātai sadzīves problēmu
  8. risināšanai, nenonākt konfliktā ar sevi un sev tuviem cilvēkiem, panākt emocionālo un psihisko līdzsvaru, tādējādi ietekmējot savu domāšanu un no tās izrietošu adekvātu loģisku rīcību.
    1. Visu šo darbību rezultātā cilvēks iemācās, psiholoģiskas krīzes gadījumā, pārvarēt slimīgo tieksmi uz alkoholu.

    1. 2.4. Metodes ietvaros, psihoterapija tiek pastiprināta ar suģestīvu terapiju:
    2. 2.4.1. suģestija - mērķtiecīga vārdiska iedarbība uz pacienta psihi terapeitiskos nolūkos. Lielākā vai mazākā mērā,
  9. iespaidojamība (suģestija) piemīt visiem cilvēkiem, un tā rada priekšstatu par vienu no normālām īpašībām cilvēka augstākās nervu sistēmas darbībā.
    1. 2.4.1.1. iespaidojamība izpaužas kā cilvēka augstākās nervu sistēmas pakļaušanās ārsta vārdiskām ietekmēm, kura biežāk
  10. notiek ne uz loģisku pierādījumu pamata, bet gan uz neapdomātu pakļaušanos darbībai, kaut gan arī pārliecināšanas process satur sevī arī iespaidojamības elementus;
    1. 2.4.1.2. paaugstināta iespaidojamība var būt kā kritikas nosacīts vājums un spriešanas sekas;
    2. 2.4.2. terapijā pielietotā netiešā suģestija notiek caur noteikta faktora iedarbību uz pacientu, kuram iespaidojamības laikā tiek
  11. noteikta speciāla nozīme;
    1. 2.4.3. paralēli psihoterapijai un suģestīvai terapijai pacientam tiek ievadīti medikamenti, kuri sensibilizē organismu pret etanolu
  12. saturošiem dzērieniem, kā arī medikamenti, kuru īpašība strauji paplašināt asinsvadus, izsaucot nepatīkamas izjūtas, un ir kā nozīmīgs faktors suģestīvās terapijas laikā.
  13. 3. Metodes apraksts

    1. 3.1. Indikācijas metodes pielietojumam:
    2. 3.1.1. alkohola atkarība.
    3. 3.2. Kontrindikācijas metodes pielietojumam:
    4. 3.2.1. bērni jaunāki par 18 gadiem;
    5. 3.2.2. psihiski traucējumi;
    6. 3.2.3. alkohola encefalopātija ar degradāciju;
    7. 3.2.4. endogēna saslimšana paasinājuma fāzē;
    8. 3.2.5. individuāla medikamentu nepanesamība;
    9. 3.2.6. akūti nieru darbības traucējumi;
    10. 3.2.7. akūta kardiovaskulārā nepietiekamība;
    11. 3.2.8. anamnēzē nesen pārciests miokarda infarkts;
    12. 3.2.9. stenokardija;
    13. 3.2.10. grūtniecība.
    14. 3.3. Ārsta konsultācijas laikā (skatīt pirmreizēju vai atkārtotu ārsta-narkologa konsultāciju), kopā ar pacientu, tiek izlemts par
  14. dotās metodes pielietošanu ārstēšanās procesā.
    1. 3.4. Ārstēšanu uzsāk ar psihoterapeitisko metožu pielietošanu, kurām seko suģestīvā terapija un sensibilizējošo medikamentu
  15. terapija:
    1. 3.4.1. pirms sensibilizējoša medikamenta ievadīšanas tiek noteikts vispārējais pacienta veselības stāvoklis un hemodinamiskie
  16. rādītāji;
    1. 3.4.2. sensibilizējošas tepapijas un negatīva nosacījuma refleksa izstrādei visefektīvāk izmantot:
    2. 3.4.2.1. nitrofurāna grupas medikamentus (ar i/v infūza palīdzību tiek ievadīts Sol.Furaginum 0,1% līdz 100 ml, pirmās
  17. minūtes laikā izvērtējot medikamenta panesamību un alerģiskās reakcijas);
    1. 3.4.2.2. vitamīnus (negatīvas nosacījuma refleksa reakcijas izstrādei visbiežāk izmanto Ac.Nicotinici 1% 0,5-2,0 ml i/v īpašību
  18. strauji paplašināt asinsvadus, izsaucot pacientam ādas hiperēmiju un karstuma sajūtu. Šī provokācijas reakcija tiek pastiprināta ar netiešo suģestiju);
    1. 3.4.2.3. ksantinola grupas preperātus (Sol.Xantinoli nicotinas 15% - 2,0 ml).
    2. 3.4.3. pēc medikamentu ievadīšanas pacientam tiek vēlreiz pārbaudīti hemodinamiskie rādītāji un noteikts vispārējais veselības
  19. stāvoklis.
    1. 3.5. Pacients saņem izziņu par pielietoto ārstēšanas metodi, ar brīdinājumu par iespējamām organismam kaitīgām reakcijām
  20. pēc etanolu saturošu dzērienu un etanolu saturošu medikamentu lietošanas. Pēc ārsta ieskatiem tiek noteikts nepieciešamais atkārtoto konsultāciju biežums.
  21. 4. Metodes pielietošanai nepieciešamie resursi

    1. 4.1. Ārstniecības personas:
    2. 4.1.1. Ārsts-narkologs (ārsts-psihiatrs-narkologs), kuram ir augstākā medicīniskā izglītība, narkologa (psihiatrta-narkologa)
  22. sertifikāts, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu un nepārtraukta savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
    1. 4.1.2. Medicīnas māsa, kurai ir medicīnas māsas diploms, kas apliecina iegūtās zināšanas atbilstoši specialitātei (narkoloģiskā
  23. medicīnas māsa), valsts valodas zināšanas atbilstoši valodas likumam un nepārtraukta savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē;
    1. 4.2. Atbilstoša obligātām prasībām ārstniecības iestādēm vai to sruktūrvienībām ambulatorā vai stacionāra nodaļa
  24. narkoloģiskās palīdzības sniegšanai.
  25. Veselības statistikas un
  26. medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras
  27. direktors                                                                         E. Lavendelis

Apstiprināta: 2005. gada 2. augustā