Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju datu bāze

Atkarības vielu intoksikāciju ārstēšanas medicīniskā tehnoloģija

  1. 1. Teorētiskais pamatojums

    1. Pamatojoties uz zinātniskiem pierādījumiem, ir secināts, ka atkarības slimība ir primāra, hroniska un progresējoša slimība, kas
  2. palielina mirstības risku. Šī ir saslimšana, kas ietekmē pacienta fizisko, psihisko un sociālo veselību - personību kopumā.

    1. 1.1. Atkarības izveidošanos veicina šādi neiroķīmiskie mehānismi:
    2. 1.1.1. g-aminosviestskābes (GASS) sistēma – GASS receptors nosaka hlora transportu šūnās un sekojošu tās depolarizāciju.
      1.   GASS ir galvenais mediātors, kas nosaka CNS darbības kavējumu, izraisot sedāciju, muskuļu relaksāciju un trauksmes mazināšanos. Atkarību izraisošā viela var krustoti reaģēt uz šiem receptoriem un izraisīt GASS līdzīgu nomācošu efektu uz CNS, radot apmierinājuma sajūtu, mazinot stresoru ietekmi uz organismu un trauksmi, kā arī radot koordinācijas un kustības traucējumus. Ilgstoši lietojot atkarību izraisošās vielas, šie receptori nosaka tolerances palielināšanos, tieksmes un fiziskās atkarības veidošanos;
    3. 1.1.2. glutamāterģiskā sistēma - glutamāts ir galvenais CNS uzbudinātājs. Tas darbojas ar N-metil-D-aspartata (NMDA)
      1.  receptoru starpniecību, kas nosaka psihopatoloģisko simptomu rašanos abstinencē. Regulāri lietotas atkarību izraisošās vielas nomāc glutamāta iedarbību uz NMDA receptoriem, simptomātiski radot atmiņas un jaunu iemaņu apgūšanas traucējumus. Ja nomācošais efekts saglabājas ilgstoši un regulāri, tad šis process sekmē hipoksijas rašanos smadzeņu šūnās, un veidojas epileptoformās aktivitātes, kas ir raksturīgākas fiziskai atkarībai un abstinences sindromam;
    4. 1.1.3. cikliskā adenozīnmonofosfāta sistēma (cAMF), kas atbild par RNS un citu olbaltumu sintēzi šūnās. Tas iespējams ir arī
      1.  kā ģenētisks marķieris atkarības veidošanās mehānismam. Šai sistēmai ir nozīme dopamīna vielmaiņas aktivitātes pieaugumam, kas sekmē slimnieka uzvedības un miega traucējumus, kā arī tolerances pieaugumu. Ilgstoši lietojot atkarību izraisošās vielas cAMF daudzums pieaug, bet pārtraucot vielu lietošanu, šī koncentrācija krītas, radot tieksmi un abstinences parādības;

    1. 1.1.4. dopamīnerģiskā sistēma:
      1. 1.1.4.1. iedzimtība – iespējams iedzimts samazināts dopamīna-2 receptoru daudzums, kas nosaka cilvēka rīcību, lai
        1.  alielinātu baudas gūšanas veidus;
      2. 1.1.4.2. pastāvīgi lietojot atkarību izraisošo vielu vai veicot atkarību radošu procesu, dopamīna sistēmas aktivitāte pieaug
        1.   un palielinās dopamīna izdale, kas nosaka CNS stimulāciju, eiforijas rašanos, uzvedības traucējumus un tieksmes veidošanos;
    2. 1.1.5. noradrenalīnerģiskā sistēma – nosaka CNS stimulāciju, eiforijas rašanos un tolerances veidošanos;
    3. 1.1.6. serotonīnerģiskā sistēma:
      1. 1.1.6.1. atkarības radošo vielu ietekmē veidojas serotonīna deficīts, jo ir samazināta triptofāna (šī aminoskābe ir
        1.  serotonīna priekštece) koncentrācija asinīs, kā arī samazināts tā daudzums attiecībā pret citām aminoskābēm;
      2. 1.1.6.2. atkarību izraisošu vielu lietošanas rezultātā sākumā serotonīna sistēmas aktivitāte pieaug, bet vēlāk rodas tās
        1. izsīkums, veidojas trauksme, depresija, ko vēlas nomākt ar lietošanu, jo tad pieaug dopamīna daudzums;
      3. 1.1.6.3. serotonīns nosaka arī tolerances pieaugumu un tieksmes veidošanos;
    4. 1.1.7. opioerģiskā (endorfīnerģiskā un enkefalīnerģiskā) sistēma:
      1. 1.1.7.1. CNS ir vairāki opiātu receptori veidi (μ (mju), κ (kappa) un δ (delta)), un, atkarības vielām iedarbojoties uz šiem
        1.  receptoriem, veidojas analgizējošs, eiforizējošs, miozi radošs un centrālo elpošanas centru nomācošs efekts. δ-receptoriem ir radniecība ar enkefalīniem, kas iedarbojas analgizējoši, rada miozi un hipotensiju;
      2. 1.1.7.2. endorfīnu sistēmai normāli funkcionējot, cilvēkam rodas iekšēja komforta sajūta, kas ir CNS stimulācijas un
        1. endorfīnu un enkefalīnu eiforizējošs efekts, bet, ja dažādu iemeslu dēļ, ir šīs sistēmas disfunkcija, tad cilvēks to cenšas kompensēt ar vielu lietošanu vai veicot atkarību radošus procesus;
      3. 1.1.7.3. lietojot atkarību izraisošas vielas vai veicot atkarību izraisošus procesus, endorfīnu sistēmas aktivitāte mākslīgi tiek
        1.  palielināta, un regulāra šīs sistēmas kairinājuma rezultātā rodas tās izsīkums, radot monoamīnu sistēmas darbības traucējumus. Veidojas tieksme, distress, trauksme, depresija, baiļu sajūta un disforija;
    5. 1.1.8. holīnerģiskā sistēma – stimulējošs efekts uz CNS.
    7. 1.2. Atkarību veidojošo vielu lietošanas rezultātā rodas aknu metabolās funkcijas traucējumi. Progresējoši samazinās
      1.  smadzeņu šūnu spēja nodrošināt dabīgo komforta sajūtu un spēja nodrošināt adekvātu organisma reakciju uz stresu (jebkuriem iekšējās un ārējās vides kairinājumiem), pakāpeniski, lai justos salīdzinoši "labi", nepieciešama regulāra vielu lietošana vai kādu procesa veikšana, kas mākslīgi rada šo cilvēka iekšējā komforta sajūtu. Veidojas patoloģiska tieksme, kura nosaka cilvēka uzvedību, domāšanu un rīcību. Iepriekš minēto neiroķīmisko procesu laikā, gan arī rezultātā alkohola, narkotiku un citu atkarību izraisošo stāvokļu (procesi, uzvedības veidi) kairinājums uzkrājas kā specifiska atmiņa visā asociatīvajā un emocionālajā atmiņas "krātuvē", un šī informācija kļūst par potenciālu lietošanas ierosinātāju pat pēc ilgstošas atturēšanās. Dotā patoloģiskā shēma ir pamatā tam, ka atkarība ir biopsihosociāla slimība, kas ietekmē visas cilvēka dzīves jomas:
    8. 1.2.1. fizisko (somatoneiroloģiskais stāvoklis);
    9. 1.2.2. psiholoģisko (personība, raksturs un uzvedība);
    10. 1.2.3. garīgo (domāšana un emocionalitāte);
    11. 1.2.4. sociālo (sociālā adaptācija, attiecības ar līdzcilvēkiem un darbs).

  5. 2. Atkarības slimības novērtējums

    1. 2.1. Slimnieka pieņemšanu, diagnostiku un ārstēšanās plāna izveidošanu veic sertificēts ārsts-narkologs (ārsts-psihiatrs-
      1. narkologs).
      2. Uzstādot atkarības diagnozi (alkoholisms, narkomānijas, azartspēļu atkarība, datorspēļu atkarība) jābalstās uz sekojošiem
      3. uzskatiem:
    2. 2.1.1. iedzimtība – atkarības veidošanās risks ir lielāks tiem cilvēkiem, kuru vecāki vai vecvecāki ir slimojuši ar šo slimību, liela
      1.  nozīme ir arī mātes un augļa veselības stāvoklim grūtniecības periodā, dzemdību norise;
    3. 2.1.2. bērnībā ir gūtas galvas traumas vai bērns nokļuvis psihotraumējošās situācijās;
    4. 2.1.3. atkarību konstatē, ja ir vairāki specifiski sindromi un simptomi:
      1. 2.1.3.1. narkomāniskais sindroms – izmainītas reaktivitātes sindroms (izmainītas reibuma un lietošanas formas, tolerance, 
        1. amnēzijas) un atkarības sindroms (paškontroles zudums, primāra patoloģiska tieksme, patoloģiska tieksme (obsesīva vai kompulsīva), psihiskā atkarība, fiziskā atkarība (abstinences sindroms));
      2. 2.1.3.2. komplikācijas – psihiskās (astēnija, psihiskās reaktivitātes izmaiņas, personības degradācija, psihozes),
        1. neiroloģiskās (anoreksija, neirotiski traucējumi, centrālās un perifērās nervu sistēmas simptomi), somatiskās (kardiovaskulāri, gastrointestinālie, uroloģiskie un endokrinoloģiskie traucējumi);
      3. 2.1.3.3. ķīmiski-toksikoloģiskās izmeklēšanas dati.

    1. 2.2. Atkarība ir fiziska, psihiska, sociāla un garīga slimība. Tā ir slimība, ko raksturo nespēja kontrolēt atkarības vielas lietošanas
      1. vai citu atkarību izraisošo procesu laiku, biežumu un daudzumu. Atkarības esamība no kādas vielas vai procesa nepieļauj atgriezties pie sociālas vai epizodiskas vielu lietošanas, kā arī pie kontrolētas citu atkarību izraisījušu procesu turpināšanas. To nevar kontrolēt tikai ar gribasspēku un raksturu. Atkarība rada līdzatkarību ģimenē, darba vietā un jebkurā sociālā vidē. Atkarība ir slimība, kas ilgst visu atlikušo cilvēka mūžu.
  7. Atkarības slimības attīstīšanās riskam pakļauti visi cilvēki, nešķirojot vecumu, dzimumu, profesiju, valsti un rasi.

  8. 3. Pielietoto metožu mērķi un sagaidāmie rezultāti

    1. 3.1. Veikt pareizu slimības diagnostiku un sastādīt adekvātu un optimālu ārstēšanas plānu. Informēt pacientu par to, kādas ir
      1. izvēlēto ārstniecības metožu priekšrocības, ierobežojumi, riska faktori, iespējamās komplikācijas un izmaksas.
    2. 3.1.1. Izmantotās metodes un terapijas plāns nosaka arī šādus aspektus:
    3. 3.1.1.1. atveseļošanās uzskatāma par visa mūža programmu;
    4. 3.1.1.2. atveseļošanās uzskatāma par radikālu pacienta dzīvesveida maiņu;
    5. 3.1.1.3. atveseļošanās mērķis ir spēja atsākt konstruktīvu un pilnvērtīgu dzīvi;
    6. 3.1.1.4. atveseļošanās kritērijs ir spēja iekļauties ģimenē, savā iepriekšējā vidē un sabiedrībā kopumā.
    7. 3.2. Pareizi plānotas un veiktas atveseļošanās programmas rezultātā sākumā uzlabojās cilvēka fiziskā veselība, tad stabilizējas
      1. psihiskie simptomi, vēlāk, pilnveidojoties un izmantojot speciālistu, kā arī citu atkarīgo (AA, AN, AL-ANON) psiholoģisko atbalstu, mainās cilvēka personība un sociālais stāvoklis.

  9. 4. Metodes apraksts

  10. 4.1. Ārsta-narkologa pirmreizēja slimnieka pieņemšana
    1. 4.1.1. Ārsta-narkologa pirmreizēja slimnieka pieņemšana un tās etapi nepārsniedz 60 minūtes.
      1. Tā sastāv no mērķtiecīgas sūdzību noskaidrošanas, dzīves anamnēzes noskaidrošana (iedzimtība, bērnība, pusaudža gadi,
    2. brieduma gadi), pārslimotās somatiskās slimības un to gaita, psihiskās slimības sākums un attīstība, ārstēšanās narkoloģiskos stacionāros, ārstēšanās metožu pielietošana un ārstēšanās rezultāti, objektīvā anamnēze (ziņas no piederīgajiem, darbabiedriem (raksturojums), ātrās medicīniskās palīdzības, policijas, alkohola un narkotisko vielu ekspertīzes), kā arī psihiskā stāvokļa izvērtēšanas:
      1. – apziņa;
      2. – kontakts;
      3. – uztvere;
      4. – uzmanība;
      5. – atmiņa;
      6. – domāšana;
      7. – intelekts;
      8. – tieksmes un dziņas;
      9. – emocionālā un gribas sfēra.
    3. 4.1.2. Ārsta-narkologa roku mazgāšana un apstrāde ar dezinficējošu šķīdumu un somatiskā stāvokļa izvērtēšana:
      1. – slimnieka ārējā izskata apraksts (apģērbs, ķermenis, poza, gaita, mīmika, runas veids, mati, zobi, u.c.);
      2. – ādas (krāsa, turgors, tūska, brūces un rētas) un gļotādu apskate;
      3. – vēnu un citu injekcijas vietu apskate;
      4. – pulsa novērtēšana un arteriālā asinsspiediena mērīšana;
      5. – sirds auskultācija;
      6. – elpošanas ritma novērtējums, plaušu perkusija un auskultācija;
      7. – vēdera palpācija un perkusija.
      8. 4.1.3. Neiroloģiskā stāvokļa izvērtēšana:
      9. – acu zīlīšu formas, lieluma, reakcijas uz gaismu, konverģences un akomodācijas traucējumu, nistagma konstatēšana;
      10. – līdzsvara, koordinācijas, gaitas novērtēšana;
      11. – roku un kāju muskulatūras tonusa pārbaude;
      12. – cīpslu, ādas, periostālo, kā arī patoloģisko refleksu pārbaude;
      13. – vietējā un refleksīvā dermogrāfiskā pārbaude.
    4. 4.1.4. Ārsta-narkologa roku mazgāšana un apstrāde ar dezinficējošu šķīdumu.
    5. 4.1.5. Pacienta psihiskā un somatoneiroloģiskā stāvokļa novērtēšana, iegūtās informācijas analīze un diagnozes uzstādīšana.
    6. 4.1.6. Pacienta veselības stāvokļa un diagnozes izskaidrošana viņam saprotamā veidā.
    7. 4.1.7. Terapijas plāna izveide un izskaidrošana pacientam:
      1. 4.1.7.1. medikamentu nozīmēšana:
        1. 4.1.7.1.1. prettieksmes un pret alkoholu sensibilizējoši preparāti (Disulfiram (Esperal), Metronidazolum) p/o;
        2. 4.1.7.1.2. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o, i/v vai i/m;
        3. 4.1.7.1.3. nootropie medikamenti (Pyracetamum) CNS funkciju uzlabošanai i/v vai p/o;
        4. 4.1.7.1.4. kardiovaskulārās sistēmas efektīvākai darbībai paredzētie medikamenti;
        5. 4.1.7.1.5. hepatoprotektori (Essentiale, Hepatil) p/o vai i/v ;
        6. 4.1.7.1.6. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
        7. 4.1.7.1.7. tioksantēna grupas neiroleptiķi (Flupentixolum (Fluanxol), Melperonum (Buronil), Zuklopenthixolum
          1.  
            1. (Cisordinol)) mērenai antipsihotiskai, sedatīvai un antidepresīvai darbībai p/o vai i/m;
        8. 4.1.7.1.8. antidepresanti (TCA, SSRI, SNRA, NASSA, u.c.) p/o;
      2. 4.1.7.2. psihologa konsultācijas nozīmēšana:
        1. 4.1.7.2.1. tūlītējas vai plānveida psihoterapijas (stacionāra vai/un ambulatora, grupu vai/un individuālā) nozīmēšana;
        2. 4.1.7.2.2. atbalsta grupu (AA,AN) apmeklēšanas nepieciešamības izskaidrošana;
        3. 4.1.7.2.3. darbs ar līdzatkarīgajiem (AL-ANON).
    8. 4.1.8. Darba gaitā ietilpst arī medicīniskās informācijas pieprasīšana no citām ārstniecības iestādēm, neatliekamās medicīniskās
      1.  palīdzības sniegšana akūtu narkoloģisku vai/un paroksizmālu stāvokļu gadījumos, darba spēju novērtēšana un darba nespējas lapas izrakstīšana pārejošas darba nespējas gadījumā, nosūtīšana uz palīgkabinetiem vai uz konsultācijām pie citiem speciālistiem (pēc indikācijām), medicīniskās dokumentācijas nepārtraukta, regulāra un sistemātiska aizpildīšana, medicīnas māsas noslogošana atbilstoši likumā noteiktajā rīkojumā par narkoloģijā strādājošas medicīnas māsas uzdevumiem.
  11. 4.2. Ārsta-narkologa atkārtota slimnieka pieņemšana
    1. 4.2.1. Ārsta-narkologa atkārtota slimnieka pieņemšana un tās etapi nepārsniedz 40 minūtes:
    2. Tā sastāv no mērķtiecīgas sūdzību noskaidrošanas, psihiskā stāvokļa novērtēšanas:
      1. – apziņa;
      2. – kontakts;
      3. – uztvere;
      4. – uzmanība;
      5. – atmiņa;
      6. – domāšana;
      7. – intelekts;
      8. – tieksmes un dziņas;
      9. – emocionālā un gribas sfēra.
    3. 4.2.2. Ārsta-narkologa roku mazgāšana un apstrāde ar dezinficējošu šķīdumu un somatiskā stāvokļa izvērtēšana:
      1. – slimnieka ārējā izskata apraksts (apģērbs, ķermenis, poza, gaita, mīmika, runas vaids, mati, zobi, u.c.);
      2. – ādas (krāsa, turgors, tūska, brūces un rētas) un gļotādas apskate;
      3. – vēnu un citu injekcijas vietu apskate;
      4. – pulsa novērtēšana un arteriālā asinsspiediena mērīšana.
    4. 4.2.3. Neiroloģiskā stāvokļa izvērtēšana:
      1. – acu zīlīšu formas lieluma, reakcijas uz gaismu, konverģences un akomodācijas traucējumu, nistagma konstatēšana:
      2. – līdzsvara, koordinācijas, gaitas novērtēšana;
      3. – roku un kāju muskulatūras tonusa pārbaude;
      4. – cīpslu, ādas, periostālo, kā arī patoloģisko refleksu pārbaude.
    5. 4.2.4.Ārsta-narkologa roku mazgāšana un apstrāde ar dezinficējošu šķīdumu.
    6. 4.2.5. Pacienta psihiskā un somatoneiroloģiskā stāvokļa novērtēšana dinamikā, terapijas korekcija, medicīniskās informācijas
      1. pieprasīšana no citām ārstniecības iestādēm, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana akūtu narkoloģisku vai/un paroksizmālu stāvokļu gadījumos, darba spēju novērtēšana un darba nespējas lapas izrakstīšana pārejošas darba nespējas gadījumā, nosūtīšana uz palīgkabinetiem vai uz konsultācijām pie citiem speciālistiem (pēc indikācijām), medicīniskās dokumentācijas nepārtraukta, regulāra un sistemātiska aizpildīšana, medicīnas māsas noslogošana atbilstoši likumā noteiktajā rīkojumā par narkoloģijā strādājošas medicīnas māsas uzdevumiem.

  12. 5. Psihoaktīvo vielu akūtas intoksikācijas

  13. 5.1. Alkohola akūta intoksikācija:
    1. 5.1.1. simptomi atbilstoši intoksikācijas smaguma pakāpei (viegla, vidēji smaga un smaga). Raksturīgs nemierīgums,
      1. pacilāts garastāvoklis vai agresivitāte, dažreiz ir apkārtējās vides un situācijas neadekvāts novērtējums, instinktīva un neadekvāta uzvedība, sejas ādas hiperēmija, alkohola smaka no mutes, runas, gaitas un koordinācijas traucējumi, injicētas sklēras, paplašinātas acu zīlītes, paātrināts pulss, hipertenzija, smagas intoksikācijas gadījumā apziņas traucējumi (kavējums, somnulence, sopors, koma), bāli zilgana āda un gļotādas, mazkustīgums, u.c.;
    2. 5.1.2. izmeklējumi – pilna asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (glikoze, olbaltumvielas, bilirubīns, aknu
      1. fermenti, asins pH, kreatinīns, urīnskābe), ķīmiski-toksikoloģiskā izmeklēšana, EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa, ķirurga konsultācijas, lai diferencētu citas etioloģijas komas stāvokli;
    3. 5.1.3. terapija:
      1. 5.1.3.1. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no alkohola intoksikācijas smaguma pakāpes un esošajiem
        1. klīniskajiem simptomiem;
      2. 5.1.3.2. vieglas un vidēji smagas intoksikācijas gadījumā noteikta detoksikācijas terapija nav nepieciešama, bet jāņem
        1. vērā esošo simptomu dinamika, izmeklējumu rezultāti un pacienta vēlēšanās;
      3. 5.1.3.3. kuņģa skalošana, ja alkohols lietots pirms 1h;
      4. 5.1.3.4. detoksikācija ar sāļu šķīdumiem, plazmas aizvietotājlīdzekļiem, glikozes šķīdumiem (5% vai 40%) i/v;
      5. 5.1.3.5. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o, i/v vai i/m;
      6. 5.1.3.6. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      7. 5.1.3.7. nootropie medikamenti (Pyracetamum) CNS funkciju uzlabošanai i/v vai p/o;
      8. 5.1.3.8. hepatoprotektori (Essentiale, Hepatil) p/o vai i/v;
      9. 5.1.3.9. dažādu grupu medikamenti kardiovaskulārās sistēmas efektīvai darbībai, atbilstoši klīniskiem simptomiem
        1. (b-adrenoblokatori, a-adrenomimētiķi, spazmolītiķi, nitrātu grupas preparāti) p/o, i/m vai i/v;
      10. 5.1.3.10. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1. vai viņa paša gribai.
  14. 5.2. Opioīdu (morfīns, magoņu salmi, heroīns, metadons, kodeīns, tramadols, fentanils) akūta intoksikācija:
    1. 5.2.1. simptomi – eiforisks, paātrināta runa un uzmanības nenoturība, virspusēji spriedumi, kritikas trūkums gan pret sevi, gan
      1. apkārtējo situāciju, mioze, bālums, ādas sausums, pastiprināti cīpslu refleksi, kūtra kuņģa-zarnu trakta darbība, urīna aizture nespēks, miegainība, iespējami arī apziņas traucējumi, reta, virspusēja elpošana, bradikardija, hipotonija, hipotermija, mioze bez reakcijas uz gaismu;
    2. 5.2.2. izmeklējumi – pilna asins aina, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (bilirubīns, olbaltumvielas, aknu fermenti,
      1. urīnskābe, glikoze) HBV, HCB, HIV, SED, ķīmiski-toksikoloģiskā izmeklēšana, EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa konsultācijas;
    3. 5.2.3. vieglas un vidēji smagas intoksikācijas gadījumā specifiska terapija nav nepieciešama, bet jāseko līdzi elpošanas ritmam,
      1. AT un sirdsdarbībai, lai nepieciešamības gadījumā varētu i/v ievadīt opiātu receptoru antagonistu (Naloxonum) (sk.tālāk);
    4. 5.2.4. pēc 6-8h var uzsākt abstinences sindroma kupēšanu (sk.tālāk);
    5. 5.2.5. terapija:
      1. 5.2.5.1. ja opioīds lietots p/o, tad 1h laikā medicīniskā aktīvā ogle p/o vai kuņģa skalošana;
      2. 5.2.5.2. i/v ievada opija receptoru antagonistu (Naloxonum 0,04%-2,0ml) opiātu darbības bloķēšanai, atkārto i/v ievadi ik
        1.  pēc 2 min. 2-3 reizes, tālākais ievadīšanas biežums atkarīgs no lietotā opioīda, kopējā maksimālā deva ir 10mg. Ja nav iespējama i/v ievadīšana, tad preparātu ievada i/m vai s/c;
      3. 5.2.5.3. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma un radītajiem simptomiem, smagos
        1.  gadījumos intensīva detoksikācija un reanimācijas pasākumi;
      4. 5.2.5.4. detoksikācija ar sāļu šķīdumiem, plazmas aizvietotājlīdzekļiem, glikozes šķīdumiem (5% vai 40%) i/v;
      5. 5.2.5.5. antikonvulsanti (Carbamazepinum, Acidum valproicum) kā afektīvo svārstību korektors p/o;
      6. 5.2.5.6. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) i/v vai i/m;
      7. 5.2.5.7. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      8. 5.2.5.8. nootropie medikamenti (Pyracetamum) CNS funkciju uzlabošanai i/v;
      9. 5.2.5.9. turpmākā 24h novērošana un iespējamā abstinences sindroma ārstēšana;
      10. 5.2.5.10. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1.  vai viņa paša gribai.
  15. 5.3. Indijas kaņepju alkaloīdu (hašišs, marihuāna) akūta intoksikācija:
    1. 5.3.1. simptomi – eiforija, atbrīvotība, apjukums, palielināta nogurdināmība, ilūzijas, uzvedības traucējumi, paplašinātas acu
      1.  zīlītes, injicētas sklēras, sausums gļotādās, tahikardija, AT svārstības;
    2. 5.3.2. izmeklēšana – pilna asins analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (urīnskābe, glikoze, kreatinīns), ķīmiski-toksikoloģiskā
      1.  izmeklēšana. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem;
    3. 5.3.3. terapija:
      1. 5.3.3.1. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma un radītajiem simptomiem;
      2. 5.3.3.2. detoksikācija ar sāļu šķīdumiem, plazmas aizvietotājlīdzekļiem, glikozes šķīdumiem (5% vai 40%) i/v;
      3. 5.3.3.3. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o vai i/m;
      4. 5.3.3.4. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      5. 5.3.3.5. neiroleptiskie medikamenti (butirofenona atvasinājumi – Haloperidolum, Clorprothixenum) nomierinošai un
        1.  antipsihotiskai terapijai i/m vai p/o;
      6. 5.3.3.6. trankvilizatori (Diazepamum, Nitrazepamum) anksiolītiskai, antifobiskai, sedatīvai un antikonvulsīvai terapijai i/m vai
        1.  p/o;
      7. 5.3.3.7. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1.  vai viņa paša gribai.
  16. 5.4. Sedatīvo un miegazāļu (barbiturāti, benzodiazepīni) akūta intoksikācija:
    1. 5.4.1. simptomi – līdzīga alkohola intoksikācijai, bet vairāk izteikta patoloģiska neiroloģiskā simptomātika, dizartrija, ataksija,
      1.  akoazmi, izteikts laterālais nistagms, diplopija, bradikardija, hipotermija, paplašinātas acu zīlītes ar vāju reakciju uz gaismu, hipersalivācija, hiperhidroze, uzvedības traucējumi, miegainība, slikta dūša, vemšana, žagošanās, apziņas traucējumi;
    2. 5.4.2. izmeklējumi – pilna asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (glikoze, olbaltumvielas, bilirubīns, aknu
      1.  fermenti, urīnskābe, ķīmiski-toksikoloģiskā izmeklēšana, EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa, konsultācijas;
    3. 5.4.3. ja pacienta veselības stāvoklis pasliktinās, padziļinoties intoksikācijas pakāpei, tad ir nepieciešami reanimācijas pasākumi
      1. (elpceļu atbrīvošana, intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija, netiešā sirds masāža) un turpmākās neatliekamās terapijas izvēle;
    4. 5.4.4. terapija:
      1. 5.4.4.1. kuņģa skalošana 2h laikā, p/o lietojot arī medicīnisko aktivēto ogli;
      2. 5.4.4.2. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma, darbības specifiskuma un radītajiem
        1.  simptomiem;
      3. 5.4.4.3. ja lietoti benzodiazepīni, tad antidots ir Flumazenilum, kuru ievada i/v 0,2mg, tad pēc 20 min. 0,3mg, tad ik pēc
        1. 60 min. pa 0,5mg līdz kopējai devai 3mg;
      4. 5.4.4.4. intensīva detoksikācija ar sāļu šķīdumiem, plazmas aizvietotājlīdzekļiem, glikozes šķīdumiem (5% vai 40%) i/v;
      5. 5.4.4.5. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      6. 5.4.4.6. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) i/v vai i/m;
      7. 5.4.4.7. nootropie medikamenti (Pyracetamum) CNS funkciju uzlabošanai i/v;
      8. 5.4.4.8. dažādu grupu medikamenti kardiovaskulārās sistēmas efektīvai darbībai, atbilstoši klīniskiem simptomiem
        1. (b-adrenoblokatori, a-adrenomimētiķi, spazmolītiķi, nitrātu grupas preparāti) p/o, i/m vai i/v;
      9. 5.4.4.9. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1. vai viņa paša gribai;
      10. 5.4.4.10. ja pacienta veselības stāvoklis pasliktinās, padziļinoties intoksikācijas pakāpei, tad ir nepieciešami reanimācijas
        1. pasākumi (elpceļu atbrīvošana, intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija, netiešā sirds masāža) un turpmākās neatliekamās terapijas izvēle.
  17. 5.5. Kokaīna (kreks) akūta intoksikācija:
    1. 5.5.1. simptomi – vērojams izteikts psihomotors uzbudinājums, hiperaktivitāte, paātrināta domāšana, eiforija, AT pieaugums,
      1.  
        1. tahikardija, midriāze, savīšana, urīna aizture, pastiprināti muskuļu cīpslu refleksi, hipertermija;
    2. 5.5.2. izmeklēšana – pilna asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (glikoze) ķīmiski-toksikoloģiskā izmeklēšana,
      1. EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa konsultācijas;
    3. 5.5.3. terapija:
      1. 5.5.3.1. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma, darbības specifiskuma un radītajiem
        1. simptomiem;
      2. 5.5.3.2. ja ir bijusi vielas perorāla lietošana, tad kuņģa skalošana un medicīniskā aktivētā ogle p/o;
      3. 5.5.3.3. ķermeņa temperatūras samazināšanai ledus pūšļi labā epigastrālā rajonā;
      4. 5.5.3.4. detoksikācija ar sāļu šķīdumiem, plazmas aizvietotājlīdzekļiem, glikozes šķīdumiem (5% vai 40%) i/v;
      5. 5.5.3.5. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      6. 5.5.3.6. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o, i/v vai i/m;
      7. 5.5.3.7. kālija, magnija un kalcija preparāti (Asparkamum, Calcii chloridum, Magnesii sulfas) p/o vai i/v;
      8. 5.5.3.8. trankvilizatori (Diazepamum, Nitrazepamum) anksiolītiskai, antifobiskai, sedatīvai un antikonvulsīvai terapijai i/v, i/m
        1. vai p/o;
      9. 5.5.3.9. neiroleptiskie medikamenti (butirofenona atvasinājumi – Haloperidolum, Clorprothixenum) nomierinošai un
        1.  antipsihotiskai terapijai i/m vai p/o;
      10. 5.5.3.10. dažādu grupu medikamenti kardiovaskulārās sistēmas efektīvai darbībai, atbilstoši klīniskiem simptomiem
        1.  (b-adrenoblokatori, a-adrenomimētiķi, spazmolītiķi, nitrātu grupas preparāti) p/o, i/m vai i/v;
      11. 5.5.3.11. antihistamīna un nenarkotiskais pretsāpju, pretdrudža, pretiekaisuma medikaments (Diphenhydramini
        1.  hydrochloridum un Metamizolum) kā antipirētski, sedatīvi un neiroleptiķu darbības koriģējoši preparāti i/m, i/v, s/c;
      12. 5.5.3.12. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1.  vai viņa paša gribai;
      13. 5.5.3.13. ja pacienta veselības stāvoklis pasliktinās, padziļinoties intoksikācijas pakāpei, tad ir nepieciešami reanimācijas
        1.  pasākumi (elpceļu atbrīvošana, intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija, netiešā sirds masāža) un turpmākās neatliekamās terapijas izvēle.
  18. 5.6. Narkotisko un nenarkotisko stimulatoru (amfetamīns un tā atvasinājumi, efedrons, efedrīns, kofeīns) akūta intoksikācija:
    1. 5.6.1. simptomi – izteikts psihomotors uzbudinājums, midriāze ar vāju reakciju uz gaismu, izteikts horizontāls nistagms,
      1. paaugstināts AT, svīšana, slikta dūša, vemšana, tahikardija, aritmija, hipertermija, hipertenzija, hiperrefleksija, urinācijas traucējumi, gļotādu sausums, ataksija, tremors, krampji;
    2. 5.6.2. izmeklēšana – pilna asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (glikoze), HBV, HCV, HIV, SED, ķīmiski-
      1. toksikoloģiskā izmeklēšana, EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa konsultācijas;
    3. 5.6.3. terapija:
      1. 5.6.3.1. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma, darbības specifiskuma un radītajiem
        1. simptomiem;
      2. 5.6.3.2. ja ir bijusi vielas perorāla lietošana, tad kuņģa skalošana un medicīniskā aktivētā ogle p/o;
      3. 5.6.3.3. ķermeņa temperatūras samazināšanai ledus pūšļi labā epigastrālā rajonā;
      4. 5.6.3.4. intensīva detoksikācija ar sāļu šķīdumiem, plazmas aizvietotājlīdzekļiem, glikozes šķīdumiem (5% vai 40%) i/v;
      5. 5.6.3.5. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      6. 5.6.3.6. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o, i/v vai i/m;
      7. 5.6.3.7. kālija, magnija un kalcija preparāti (Asparkamum, Calcii chloridum, Magnesii sulfas) p/o vai i/v;
      8. 5.6.3.8. trankvilizatori (Diazepamum, Nitrazepamum) anksiolītiskai, antifobiskai, sedatīvai un antikonvulsīvai terapijai i/v, i/m
        1. vai p/o;
      9. 5.6.3.9. neiroleptiskie medikamenti (butirofenona atvasinājumi – Haloperidolum, Clorprothixenum) nomierinošai un
        1. antipsihotiskai terapijai i/m vai p/o;
      10. 5.6.3.10. dažādu grupu medikamenti kardiovaskulārās sistēmas efektīvai darbībai, atbilstoši klīniskiem simptomiem
        1. (b-adrenoblokatori, a-adrenomimētiķi, spazmolītiķi, nitrātu grupas preparāti) p/o, i/m vai i/v;
      11. 5.6.3.11. antihistamīna un nenarkotiskais pretsāpju, pretdrudža, pretiekaisuma medikaments (Diphenhydramini
        1. hydrochloridum un Metamizolum) kā antipirētski, sedatīvi un neiroleptiķu darbības koriģējoši preparāti i/m, i/v, s/c;
      12. 5.6.3.12. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1.  vai viņa paša gribai;
      13. 5.6.3.13. ja pacienta veselības stāvoklis pasliktinās, padziļinoties intoksikācijas pakāpei, tad ir nepieciešami reanimācijas
        1. pasākumi (elpceļu atbrīvošana, intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija, netiešā sirds masāža) un turpmākās neatliekamās terapijas izvēle.
  19. 5.7. Uztveres traucējumus radošu (halucinogēnu) vielu (LSD, meskalīns, psilocibīns, dimedrols, ciklodols, anti-FOV) akūta intoksikācija:
    1. 5.7.1. simptomi – platas acu zīlītes ar saglabātu reakciju uz gaismu, hipertenzija, tahikardija, hipertermija, hiperrefleksija,
      1. muskuļu rigiditāte, psihomotors uzbudinājums ar pāniku un agresiju, uztveres traucējumi, dezorientācija vietā, laikā un savā personā, scēnveidīgas halucinācijas (redzes, dzirdes, taustes), kontakts apgrūtināts;
    2. 5.7.2. izmeklēšana – pilna asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (glikoze, aknu fermenti), HBV, HCV, HIV,
      1.  SED, ķīmiski-toksikoloģiskā izmeklēšana, EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa konsultācijas;
    3. 5.7.3. terapija:
      1. 5.7.3.1. ja halucinogēni lietoti p/o, tad kuņģa skalošana un p/o medicīniskā aktivētā ogle;
      2. 5.7.3.2. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma, darbības specifiskuma un radītajiem
        1.  simptomiem;
      3. 5.7.3.3. intensīva detoksikācija ar sāļu šķīdumiem, plazmas aizvietotājlīdzekļiem, glikozes šķīdumiem (5% vai 40%) i/v;
      4. 5.7.3.4. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      5. 5.7.3.5. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o, i/v vai i/m;
      6. 5.7.3.6. neiroleptiskie medikamenti (butirofenona atvasinājumi – Haloperidolum, Clorprothixenum) nomierinošai un
        1.  antipsihotiskai terapijai i/m vai p/o;
      7. 5.7.3.7. trankvilizatori (Diazepamum, Nitrazepamum) anksiolītiskai, antifobiskai, sedatīvai un antikonvulsīvai terapijai i/v, i/m
        1. vai p/o;
      8. 5.7.3.8. dažādu grupu medikamenti kardiovaskulārās sistēmas efektīvai darbībai, atbilstoši klīniskiem simptomiem 
        1. (b-adrenoblokatori, a-adrenomimētiķi, spazmolītiķi, nitrātu grupas preparāti) p/o, i/m vai i/v;
      9. 5.7.3.9. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1.  vai viņa paša gribai;
      10. 5.7.3.10. ja pacienta veselības stāvoklis pasliktinās, padziļinoties intoksikācijas pakāpei, tad ir nepieciešami reanimācijas
        1.  pasākumi (elpceļu atbrīvošana, intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija, netiešā sirds masāža) un turpmākās neatliekamās terapijas izvēle.
  20. 5.8. Tabakas akūta intoksikācija:
    1. 5.8.1. simptomi – slikta dūša, vemšana, siekalošanās, diareja, bradikardiju nomaina tahikardija, paaugstināta uzbudināmība,
      1. satraukums, klepus, elpas trūkums un var sekot elpošanās nomākums, muskulatūras relaksācija;
    2. 5.8.2. izmeklēšana – pilna asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (glikoze, elektrolīti, aknu fermenti,
      1. urīnskābe, kreatinīns), ķīmiski-toksikoloģiskā izmeklēšana, EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa konsultācijas;
    3. 5.8.3. terapija:
      1. 5.8.3.1. elpceļu caurejamības nodrošināšana un skābekļa inhalācija;
      2. 5.8.3.2. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma, darbības specifiskuma un radītajiem
        1. simptomiem;
      3. 5.8.3.3. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      4. 5.8.3.4. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o, i/v vai i/m;
      5. 5.8.3.5. trankvilizatori (Diazepamum, Nitrazepamum) anksiolītiskai, antifobiskai, sedatīvai un antikonvulsīvai terapijai i/v, i/m
        1.  vai p/o;
      6. 5.8.3.6. dažādu grupu medikamenti kardiovaskulārās sistēmas efektīvai darbībai, atbilstoši klīniskiem simptomiem
        1.  (b-adrenoblokatori, a-adrenomimētiķi, spazmolītiķi, nitrātu grupas preparāti) p/o, i/m vai i/v;
      7. 5.8.3.7. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1.  vai viņa paša gribai;
      8. 5.8.3.8. ja pacienta veselības stāvoklis pasliktinās, padziļinoties intoksikācijas pakāpei, tad ir nepieciešami reanimācijas
        1.  pasākumi (elpceļu atbrīvošana, intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija, netiešā sirds masāža) un turpmākās neatliekamās terapijas izvēle.
  21. 5.9. Gaistošu organisku šķīdinātāju (inhalantu) akūta intoksikācija:
    1. 5.9.1. simptomi – apreibums, patīkams troksnis galvā, galvassāpes, pacilāts garastāvoklis, smiekli, dezorientācija, halucinācijas,
      1. realitātes izmainīta uztvere, koordinācijas traucējumi, runas un atmiņas traucējumi, siltuma sajūta ķermenī, krampji, hipotenzija, bradikardija, aritmija, injicētas sklēras, asarošana, klepus, rīkles gļotādas apsārtums vai apdegums;
    2. 5.9.2. izmeklējumi – pilna asins analīze, urīna analīze, bioķīmiskā asins izmeklēšana (glikoze, aknu fermenti, elektrolīti, k
      1. reatinīns), ķīmiski-toksikoloģiskā izmeklēšana, EKG. Pārējie izmeklējumi atbilstoši klīniskajiem simptomiem. Internista, neirologa konsultācijas;
    3. 5.9.3. terapija:
      1. 5.9.3.1. elpceļu caurejamības nodrošinājums un skābekļa inhalācijas;
      2. 5.9.3.2. medikamentu kombinācijas un devas atkarīgas no lietotās vielas daudzuma, darbības specifiskuma un radītajiem
        1. simptomiem;
      3. 5.9.3.3. kālija, magnija un kalcija preparāti (Calcii chloridum, Magnesii sulfas, u.c.) p/o vai i/v;
      4. 5.9.3.4. vitamīni (B1, B6, B12, C, PP) p/o, i/v vai i/m;
      5. 5.9.3.5. trankvilizatori (Diazepamum, Nitrazepamum) anksiolītiskai, antifobiskai, sedatīvai un antikonvulsīvai terapijai i/v, i/m
        1. vai p/o;
      6. 5.9.3.6. hepatoprotektori (Essentiale, Hepatil) p/o vai i/v;
      7. 5.9.3.7. dažādu grupu medikamenti kardiovaskulārās sistēmas efektīvai darbībai, atbilstoši klīniskiem simptomiem
        1.  (b-adrenoblokatori, a-adrenomimētiķi, spazmolītiķi, nitrātu grupas preparāti) p/o, i/m vai i/v;
      8. 5.9.3.8. nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtējums un turpmākais rīcības plāns, atbilstoši pacienta veselības stāvoklim
        1. vai viņa paša gribai;
      9. 5.9.3.9. ja pacienta veselības stāvoklis pasliktinās, padziļinoties intoksikācijas pakāpei, tad ir nepieciešami reanimācijas
        1. pasākumi (elpceļu atbrīvošana, intubācija, mākslīgā plaušu ventilācija, netiešā sirds masāža) un turpmākās neatliekamās terapijas izvēle.

  22. 6. Atkarības vielu intoksikāciju ārstēšanai nepieciešamie resursi

  23. 6.1. Narkoloģiskā dienesta ārsta-narkologa pirmreizējai un atkārtotai konsultācijai nepieciešamie resursi:
    1. 6.1.1. Ārsts-narkologs (ārsts-psihiatrs-narkologs), kuram ir augstākā medicīniskā izglītība, narkologa (psihiatra - narkologa)
      1.  sertifikāts, valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu un nepārtraukta savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    2. 6.1.2. Medicīnas māsa, kurai ir medicīnas māsas diploms, kas apliecina iegūtās zināšanas atbilstoši specialitātei (narkoloģiskā
      1. medicīnas māsa), valsts valodas zināšanas atbilstoši valodas likumam un nepārtraukta savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    3. 6.1.3. Speciāli aprīkots ārsta-narkologa kabinets ar labi nodrošinātu gaisa ventilāciju, apgaismojumu un nepieciešamie
      1. materiāli:
      2. – ziepes, dvielis un dezinficējošs šķīdums;
      3. – špātele;
      4. – fonendoskops;
      5. – tonometrs;
      6. – neiroloģiskais āmurītis;
      7. – lukturītis (acu zīlīšu pārbaudei);
      8. – ambulatorais slimnieku reģistrācijas žurnāls;
      9. – ambulatorā slimnieka medicīniskās kartes, veidlapas, analīžu nosūtījuma veidlapas un cita medicīniskā dokumentācija.
  24. 6.2. Narkoloģiskā dienesta ambulatorās darbības nodrošināšanai nepieciešamie resursi:
    1. 6.2.1. Nodaļas vadītājs – augstākā medicīniskā izglītība. Narkologa sertifikāts. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas
      1.  likumu. Darba pieredze narkoloģijā, vēlams arī psihiatrijā. Ne mazāk kā 10 gadus ilga pieredze narkoloģijā. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    2. 6.2.2. Ārsts narkologs (ārsts psihiatrs-narkologs) – augstākā medicīniskā izglītība. Narkologa un psihiatra vai narkologa
      1. sertifikāts. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    3. 6.2.3. Medicīnas māsa – medicīnas māsas diploms, narkoloģijas medicīnas māsas sertifikāts un atbilstoši specialitātei apgūta
      1. programma narkoloģiskās māsas specialitātē. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    4. 6.2.4. Medicīnas māsas palīgs – apgūta programma narkoloģijas medicīnas māsas palīga specialitātē.
    5. 6.2.5. Psihologs – atbilstoši psihologa specialitātei apgūta augstākā izglītība. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas
      1.  likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    6. 6.2.6. Sociālais darbinieks – ar sociālā darbinieka vidējās vai augstākās izglītības apstiprinošu dokumentu. Valsts valodas
      1. zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Ar zināšanām narkoloģijā (lekcijas, kursi, semināri, pieredzes apmaiņas braucieni). Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana savā pamatspecialitātē un specializācijā.
    7. 6.2.7. Darba organizācija notiek saskaņā ar katra darbinieka un speciālista amata aprakstu.
    8. 6.2.8. Medicīniskā dokumentācija.
    9. 6.2.9. Narkoloģiskā dienesta realizēšanai nepieciešamās telpas:
      1. 6.2.9.1. ārsta-narkologa darba kabinets – pacientu pieņemšanas telpa (aprīkota atbilstoši prasībām);
      2. 6.2.9.2. nodaļas vadītāja kabinets;
      3. 6.2.9.3. personāla istaba – galdi, iespēju robežās datori, kopējamā aparatūra, medicīniskā dokumentācija;
      4. 6.2.9.4. psihologa darba kabinets;
      5. 6.2.9.5. sociālā darbinieka darba kabinets;
      6. 6.2.9.6. sanitārā telpa analīžu nodošanai.
  25. 6.3. Narkoloģiskā dienesta stacionārās darbības nodrošināšanai nepieciešamie resursi
    1. 6.3.1. Nodaļas vadītājs – augstākā medicīniskā izglītība. Narkologa sertifikāts. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas
      1.   likumu. Darba pieredze narkoloģijā, vēlams arī psihiatrijā. Ne mazāk kā 10 gadus ilga pieredze narkoloģijā. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    2. 6.3.2. Ārsts narkologs (ārsts psihiatrs-narkologs) – augstākā medicīniskā izglītība. Narkologa un psihiatra vai narkologa
      1.   sertifikāts. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    3. 6.3.3. Medicīnas māsa – medicīnas māsas diploms, narkoloģijas medicīnas māsas sertifikāts un atbilstoši specialitātei apgūta
      1.   programma narkoloģiskās māsas specialitātē. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    4. 6.3.4. Medicīnas māsas palīgs – apgūta programma narkoloģijas medicīnas māsas palīga specialitātē.
    5. 6.3.5. Psihologs – atbilstoši psihologa specialitātei apgūta augstākā izglītība. Valsts valodas zināšanas saskaņā ar valodas
      1.  likumu. Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana specialitātē.
    6. 6.3.6. Sociālais darbinieks – ar sociālā darbinieka vidējās vai augstākās izglītības apstiprinošu dokumentu. Valsts valodas
      1.  zināšanas saskaņā ar valodas likumu. Ar zināšanām narkoloģijā (lekcijas, kursi, semināri, pieredzes apmaiņas braucieni). Regulāra savas kvalifikācijas paaugstināšana savā pamatspecialitātē un specializācijā.
    7. 6.3.7. Darba organizācija notiek saskaņā ar katra darbinieka un speciālista amata aprakstu.
    8. 6.3.8. Medicīniskā dokumentācija.
    9. 6.3.9. Narkoloģiskā dienesta realizēšanai nepieciešamās telpas:
      1. 6.3.9.1. pacientu pieņemšanas telpa un ārsta-narkologa konsultāciju kabinets (aprīkots atbilstoši prasībām);
      2. 6.3.9.2. nodaļas vadītāja kabinets;
      3. 6.3.9.3. personāla istaba – galdi, iespēju robežās datori, kopējamā aparatūra, medicīniskā dokumentācija;
      4. 6.3.9.4. psihologa darba kabinets;
      5. 6.3.9.5. sociālā darbinieka darba kabinets;
      6. 6.3.9.6. pacientu atpūtas telpa – televizors, radio, tāfele, programmas izglītojošā literatūra;
      7. 6.3.9.7. intensīvā palāta – transformējamas un mobilas gultas, skābekļa padeves sistēma, monitors ķermeņa vitālo
        1.   funkciju novērtēšanai, EKG, perfuzors;
      8. 6.3.9.8. palātas pacientu izmitināšanai -iespējami varianti: četrvietīgas, trīsvietīgas, divvietīgas palātas, sadalītas pēc
        1. dzimuma;
      9. 6.3.9.9. katram pacientam gulta, naktsskapītis, viens kopējs skapis, katram pacientam naktslampa, katrā istabā izlietne un
        1.   skapītis higiēnas priekšmetiem;
      10. 6.3.9.10. procedūru kabinets – aprīkots atbilstoši prasībām;
      11. 6.3.9.11. ēdamtelpa (galdi pacientu ēdināšanai, ledusskapis, elektriskā tējkanna, nepieciešamais inventārs ēdienu sadalei,
        1.   trauku mazgāšanai un uzglabāšanai);
      12. 6.3.9.12. noliktava;
      13. 6.3.9.13. ne mazāk kā divi sanitārie mezgli;
      14. 6.3.9.14. ne mazāk kā divas dušas telpas;
      15. 6.3.9.15. sanitārā telpa analīžu nodošanai.

Apstiprināta: 2004. gada 4. novembrī